Biju es uz "Zem diviem karogiem" iekš NT un man gan dramaturģija, gan režija šķita gluži laba un priecīga- lielākais nospiedums, šķiet, ir par nejaušību. Nejaušību, kādā viens kolhozs nopērk blakus sovhozam sintezatoru, cilvēki nejauši meklē, kas būs viņu mūzika- lai patiktu sev un citiem; smalki izvērptā Dižkača un dīvāna līnija, īpaši tās trio izskaņa ar tukšo gaļasmašīnu un nejauša, apjukusi atgriešanās no ASV tūres ar mikroviļņu krāsni uzreiz pēc 4.05. Tāds konstants bezplāns, sevis meklēšana tausototies un nepārejošs DIY, iespējams, grupas dinamika tāda, iespējams, arī laiks un konteksts, kurā tā arī viss izdevās. Ārkārtīgi patika rūpīgie aktierdarbi, ieskaitiet mani Celma un Siliņas fāņklubā.

(Vēl jau varētu ievērot, ka izrāde, ļoti netieši, netieši skāra labas izglītības nozīmi un lomu:
jo domāju, ka piemēram, Pērkons savos veikumos bija daudz konsekventāki, skaļāki (?) un eeee...dziļāki, vai? Kā nekā, solus delfējuši mūziķenēs un akadēmijās mazliet cītīgāk/ilgāk, aiz tam, šaubām un sevis meklēšanai bija citi paņēmieni, taču visiem kopīgs ir astoņdesmito - deviņdesmito DIY zīmogs.)

Tas, vai izrādes režijas paņēmiens atgādina popielu vai skolas koncertu - ikvienam un visiem kopā iekš sabiedrības audekla ir neglītstulbo pusaudzības gadu posmi: pumpas, tizlas drēbes, jēlas proprocijas, ilgas/alkas, kuras remdēt nevari pat sapņos (divmetrīgs foto ar aigaru grāveru) vai- Ļoti Progresīvās Grupas koncertos skatuves pieticīgās gaismas, tautasdejotāju figūrcirtņi fonā, finierparkets un protams, tizlie džemperi.

Tā mēs izaugām visi tādi šodien skaisti un gudri un liberāli- un izrāde, manuprāt, viegli un priecīgi un līksmi terapēja tieši to- kolektīvās pieaugšanas traumas.