Skatoties Dončika tikšanos ar draudzīgo Turciju, man piepeši saslēdzās.

Mums taču gluži svaigajos laikos pirmajiem bija fundamentāls/ funkcionāls idiots par izkārtni, lai atceramies tautsaimnieku Bērziņu.
Vienīgā AB atšķirība (trūkums, kurā Doņiks ir soli priekšā) bija neesošā harizma, bet tā viss taču sakrīt:

- personīgais "tautsaimnieciskums" kā galvenais arguments kompetencei;
- sīksta cietpaurība politikas procesos, diplomātijā, kas piesegta ar "hei, mazie, bet es zinu, kā rodas nauda, jums taču patiktu vairāk naudiņas?";
- ja nu vispār kaut ko pavēsta, tad vieglajā valodā;
- funkcionāls vērtības piedāvājums (vieglajā valodā) mierīgu dzīvi meklējošām medmāsām kā apliecinājums "leadership" un "īsts vīrs".
- misēkļi ar SAB un cieša saitēšanās ar mazāk ietekmīgiem (maigi sakot) un kurantu skaņas mīlošiem starptautiskajiem partneriem, check.

Got it? Latvija bija ne vien Kembridžanalitiks izmēģinājuma bastions kremļa vingrinājumiem, bet arī Trumping testa domēns un, kā redzam zīmējumā, (vērojam līknes)- kritām, attīstības politikas grāvjos izvāļājāmies un mūsu svars/loma starptautiskajā politikā ir apmēram kā Dūklavam pie veterinārstiem, bet tak jau, nesabirzām. Grūti gan sagrupēties un kaimiņzemes, nelietes, tikmēr baigi uzrāvušas iekšējos un ārējos resursus un lāga neredz mūs vairs atpakaļskata spoguļos, bet no simtgadēm taču zināms, ka vēl jau var vienkārši paveikties, ja vien fortūnai nav jau apnicis.

Starp citu, šodien Gata Krūmiņa grāmatas "Latvijas tautsaimniecības vēsture" atkāšana @LNB un arī tiešraide ar pāris neviennozīmīgiem smagsvariem, bet U.Pīlēnu desertā.
Esmu šī liegā avangarda fāņklubā un mudinu būt turpat, tīri tā, spuldzītes virs galvas nolūkos.

Ārpus tam, Stīvens K. visu padarīja spoži.