Mani divi centi par "Pakļaušanos" – man liekas, ka šī ir ļoti laba izrāde un īstajā laikā.

Jā, tur ir maz mākslinieciskās teātra līnijas - aktierdarbos, scenogrāfijā, varbūt pat režijā, tā ir dokumentāli tieša – vizualizēta MV grāmata (kuru vēl neesmu lasījusi), taču dažkārt ir jāspēj nosēdēt četrarpusstundas bez pārmērīgas izklaides (Vāgneriādes ir kas grūšāks), nosēdēt, lai aizietu ar blīvu vielu pārdomām par izvēlēm, scenārijiem, personisko līdzdalību, atkarībām; par "viņiem", par "mums" un tik ļoti elitārajiem apstākļiem, kādos [vēl pagaidām] (?) dzīvojam. Un man šķiet/šķitīs zemiski, ja gadījumā NacApvienība šo uzurpēs kā "RERERERE, MĒS TAČU TEICĀM" (līdzīgi kā ar 10% uzņemto bēgļu); tāpat šī arī nav asprātīga atbilde "160 velkomistiem" vai ielieciet jebkuru savu mīļāko apzīmējumu mums, liberāļiem.

Tā ir par to, ka ir jāsakrīt domām, vārdiem un darbiem un mums katram vienam, kurš dzīvo Eiropā un dzīvo ērti, lieto demokrātiju, toleranci, brīvību, veic izvēles, piemirstot par atbildību ilgtermiņā. Un jā, sliktas ziņas- izsenis ērtāk spriest par valsti, kultūru, ekonomiku, sievietēm/sieviešu lomu/tiesībām ir zvilnot glītos dīvānos ar laba vīna glāzi rokās un Noir Desir fonā; mazliet sarežģītāk ir saņemties un sākt ar pašu nepatīkamāko – ar sevi - un pašam atbildēt par sīkajām neatbilstībām. Par to, ka par vērtībām nedrīkst aizmirst un tā ir zona, kurā nav kompromisu.


Visu cieņu Hermanim, tā ir drosme rādīt to, "par ko neviens nerunā" vai labprāt nerunātu un vēlreiz, man tiešām žēl, ja šo izrādi kapitalizēs vieni vai otri viedokļa turētāji. Ļoti iesaku. Nemetiet ar akmeņiem uz JRT/ Hermani.

Vismaz viņi neklusē un runā, no skatuvēm, nevis virtuvēm vai dinejām. Tas ir stipri. Un gaužām reti, pēdējās sezonās.