Ja nu liekas, ka brutālas kļūmes notiek īpaši izsmalcinātos apstākļos vai iepriekš glauni izshēmojot- tad nē.
Vienkārša, parasta, priecīga nepadomāšana, jo kāpēc gan padomāt?
Katra atsevišķi, visiem kopā. Meitenes žēl, bet ne jau viņa kļūdījās.

Es pēdējos gadus dzīvē vados pēc principa, ka labāk ir teikt “jā”, nevis “nē”, jo tu nekad nezini, kādas iespējas dzīve piespēlēs, un vairums pieredzes mūs dara tikai skaistākus, krāsainākus, gudrākus un stiprākus. Tā nu es savā vasaras brīvībā piekritu kādam projektam. Maznozīmīgas haltūras man ik pa laikam piespēlē dažādas modeļu aģentūras, pārsvarā tās ir kaut kādas ārzemju reklāmas, nevienam neinteresējošas modes skates Latvijā, vai vēl visādas nebūtiskas aktivitātes, kas kalpo kā papildus ienākumu avots. Long story short – īpaši neiztirzājot kas un kā, piekritu dīvainas izcelsmes ANO un DDB veidotam sociālas ievirzes reklāmas projektam par bēgļu jautājumu. Tā kā sākotnējā informācija mums tika dota gaužām skopa, respektīvi, piedāvāts piedalīties fokusgrupas diskusijā par aktuālu tēmu, es nedomājot piekritu. Man, kā erudītai personai, tas šķita, kā tāds atsvaidzinājums šajā sfērā, kur parasti tava seja ir simtreiz svarīgāka, nekā viedoklis. Neko daudz gan par reklāmas projekta tēmu, gan realizāciju man neteica, bet doma, ka varēšu pavērot, kā mani kolēģi strādā un iegūt papildus ienākumus, man šķita saistoša. Īpaši neanalizējot savas rīcības sekas, piedalījos izcili tendenciozas diskusijas filmēšanā, pēc tam fiksā fotosesijā, un skrēju tālāk savā vāveres ritenī, lielā mērā aizmirstot par šo faktu. Realitātē, raibi savāktajai publikai viedokli neprasīja, uzdeva jautājumus, jau zinot, kādām jābūt atbildēm, parādot fotogrāfijas ar tumsnējas dabas personu, uzdodot jautājumu – “šie cilvēki ir dzīvi, vai tu gribi, lai viņi mirst” – nē, ziniet, jā, es gribu, lai bērni, kucēni un neaizsargātas sievietes mirst. Reālais viedoklis par šo komplicēto mūslaiku situāciju – bēgļiem, teroristu grupējumiem, apdraudēto veco Eiropu, karu un citiem ar to saistītiem tematiem, nevienu neinteresēja. Kā jau jebkura reklāmas projekta gadījumā, aģentūrai tika dots mesidžs, kas jebkādiem līdzekļiem tad nu ir jāiebaro sabiedrībai. Tāpēc dēvēt to par fokusgrupas diskusiju būtu gaužām muļķīgi. Kad pēc laika man draugi sāka sūtīt vēstules ar manu portretbildi no Rīgas pieturām, TV ekrāna un citiem kanāliem, sapratu, ka projekts ir izvērties daudz plašāks, nekā būtu domājusi. Kad pamanīju milzīgi negatīvo ažiotāžu, sev svēti nosolījos, ka nelasīšu ne rakstus, ne delfu komentārus, lai nepiesārņotu savu prātu ar viedokļiem, kas realitātē nav saistīti ar mani. Jo arī Loreal šampūna modele neatbild par to, ka kādai no šī šampūna izkrīt mati. Es gan pilnībā uzņemos atbildību par pašas pieņemtajiem lēmumiem, mācos no savām kļūdām, jo ziniet ir tik grūti līgani pāriet no meitenes, kas visam teica “nē” un baidījās no dzīves izaicinājumiem, uz sievieti, kas visam saka “jā”, kas mīl dzīvi līdz tās kodolam. Ja tu kusties, vienmēr sanāk sasisties…

No https://pretruna.wordpress.com/2016/08/26/kad-dzive-norauj-stopkranu/