Itinkā jau liekas, ar ko gan varētu pārsteigt Grebenščikovs vai kas gan no jauna būtu sagaidāms,
taču tas, ko viņš darīja vakar, tas bija brīnišķīgi, tīri un tik ekskluzīvi tuvu, ka iekūstot skaņās elpot aizmirsās un ir jāsmaida vēl šobaltbrīd.

Racionāli neizskaidrot to, kā tas viss plūda un verda, bet bija galēji brīnumaini.
Aiz iekšām sagrābjoši, otrādi apgriezoši, tad iebliežot gabalu par pasaules beigām, maigi vēlreiz pārslīdot pār visu to, kas smeldzis un ar Dubrovski vaļā palaižot.


Šorīt atgriežoties pilsētā, klausījos Sņežnij Ļev un pie stūres rakstīju ziņu uz okeāna krastu par laimi un viskotādu.
Tad luksoforā zaļš- sajūgs-ātrumpārslēgs-gāzes pedālis, es aizbraucu, bet aiz manis palika trīsmašīnu ķēdīte ar tiem, kas sirdīgi saskrēja viens otram aizmugurēs. Īsziņa nosūtījās par laimi un veiksmi arī.



(atkārtoti grandiozas pateicības dooora par izsmalcināto iespēju. klanamies.)