Mans visu laiku neierakstītākais komentārs varētu būt par to, ka viss jau labi mums tajā satiksmē – tolerēju un mīlu velosipēdistus/-es plandošām bārdām vai legingos un acetātzīda kleitēs, kuri gājējam uzmauks jestri zvanot, jo gājējs, sargājdievs, šķērso tā dēvēto velojoslu, bet velosipēdists ir ieskrējies pa Lāčplēsīti un ies nu spiest bremzes, ja var padzindzināt. Vai velosipēdistu, kurš lieliski pārbaudīs autovadītāja reakcijas uz tiem pašiem dzelteni sarkanajiem izmaucoties pēdējā brīdī;

jā, tas viss (pārsvarā) ir nieks iekš mūžības vaiga un tiktāl paldies manām gājējas un arī autovadītājas reakcijām.

Tomēr vislielākais ikdienas praktiskās tolerances tests ir auto izbraukšana no vārtrūmes, šķērsojot trotuāru.

To novēlu katram šī dinamiskā attiecību trijsstūra -
gājēji (ar kategrojām- enerģiski pensionāri, jaunās māmiņas, piedzērušies vanagi),
velosipēdisti (jo kāpēc gan nebraukt pa trotuāru tā, kā tas tev piederētu, vai ne?) un
sasodītie C02 piesārņotāji, buržuju maffkas un ekonelieši autovadītāji.

Tieši tajos mazajos brītiņos man viss tas mūsu attiecību un sasvstarpējās satiksmes tesiņš uzmirdz visjovairāk. Kaut kas šitajā baigi nestrādā.
"Mīlu es negaisu maija beigās."