Citrons sargā māju no enerģētiskajiem vampīriem. Bet ne tikai. Tas sargā arī no ļaunas un skaudīgas acs. Tiesa, tad tas jāuzlādē ar mēnesgaismu, proti, pilnmēness laikā, krēslai iestājoties, citrons jānoliek uz palodzes un jāatstāj uz visu nakti – auglis pats zinās, cik daudz enerģijas tam vajadzīgs.

Latvijas avīze, 20. janvāris, 2016

"That music was in a french TV spot (directed by Jean-Paul Goude) for Chanel's perfume "Egoiste"... "Dance of the Knights", by Sergueï Prokofiev...." Komentārs zem video YouTube.


Brīvdienās atgadījās divas spontānas kultūr'atpūtas pieredzes: Latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncerts un Skuteļa stāvizrāde, kontrastējoši nodevu pa spaiļu galiem.

Ja simfoniskajā spēj vien sveicināties ar paziņpaziņām visriņķī, ierasti šauri plaši pazīstami loki,
labvakarlabvakar, ojūs, oviņi, o,mēs, ojā;
tad Skutelī satiku vien vēl trīs paziņas. Abi gadījumi, gan kontaktblīvais, gan kontaktplānais uzrāva smelgstošo par to, ka cik maz, cik ļoti maz mēs esam, cik ļoti ļoti maz un cik bīstams ir katrs kraujāks manevrs, sociālos manevrus ieskaitot. Cūkoties ar attiecībām un saiknēm nedrīkst, jo rezervistu soliņi ir patukši,
skaties, viena pilna ģildeszāle un "gandrīz visi desmit viedokļa līderi",
vai atkal, pilns Splendid palace ar cilvēkiem, kuri samaksājuši EUR20 un atbraukuši uz Rīgu, lai parēktu par to, ko katru vakaru redz Panorāmā,
tad atmestu tam visam ar roku un izskanot dziesmai par vajadzību pēc revolūcijas, dotos uz Lido uzēst ceptus kartupeļus ar šķovētiem kāpostiem, samierinoties ar politikas, nopietnās mūzikas vai domā-dari-rīkojies planētu attālumu.

Kā ir, tā ir.

Vēl vērojot vairākus publiskos diskursus un naratīvus,
lol,
liekas, ka vispārējā debilizācija ir tuvu tās kulminācijai, jo visi mēs, bērniņi ēdām, kad dziesmu dziedāja un viss, kas ēteros dzirdams, ir omulīga cukurmaižu žļembāšana vakarā pirms stipendijas. Jo dzīve ir izdevusies, strāva rozetē, cukurs uz maizes un rītdien nāks jauna diena, neies jau piepūlēties, garīgumam noliku svecīti.

Teiksim, LTV labi domātais raidījums "Katram savu tautastērpu" ar velosipēdu zobratu pseidosaktām, sekliem dialogiem, svabadu hujārīšanu pa muzeja fondiem: tas jo koši kopsavelk zeitgeistu, sak, "parasti cilvēki nesaprot, kāpēc nevar vilkt Lielvārdes jostu pie Bārtas brunčiem."


Tā ka, pārfrāzējot biedra kautskis frāzējumu " Nākotne rādās gaiša – ar šādiem cilvēkiem mēs nepazudīsim." Uz priekšu, fešionistas!