Draugi, mēs tomēr esam toleranta, dažādo pieņemoša, atvērta un ļoti iejūtīga sabiedrība. Nule četras stundas 10 cilvēkiem (nereprezentatīva izlase gan: 4 phd, pārējie vienkārši supervadītāji) mazā, labi izgaismotā telpā žonglēju dažādus kābūtus, raisīju domas un viedokļus un visādi citādi biju ekspertējošā autoritāte un līderis, bet kā vēlāk rādīja automašīnas spogulis.... ar rīta tumsā iedzertās biešu sulas iekrāsotiem lūpu kaktiņiem. Un neviens, neviena ne pušplēsta vārdiņa. Četras stundas. 10 toleranti cilvēki, kuri "nāca un gāja līdzi manā stāstā, kur vien tika vesti." Hmmm. Aizdomīgi.



Otra ziņa,
ticu, ka mēs esam toleranta sabiedrība arī tiktāl, ka mīlam taču savus bramanīgos grēcniekus gan tad, kad jie grēko, gan tad, kad grēkā sviestos akmeņus salasa. Un nu es ar kokteiļsalmiņu sūkšu no piešprauslātās akas, jo
tikmēr ilgi ņergājos par smūtijiem un biezsulām, ka līdz ar agresīvās, ne intelektuālās sulu spiedes iegādi manā dienaskārtībā iestājušās tādas lietas, kā
- burciņas ar skrūvējamu vāku sulas uzglabāšanai (lol, vai ne);
- pudeles ar salmiņu (tagad es zinu, kāpēc biešu sula ir jādzer no salmiņa) sulas baudīšanai automašīnā (piemēram) (double lol, vai ne)
- ņemsme ap labākajām kombinācijām dārzeņu/augļu sulām (es baidos, ka šeit drīz būs Keila Otrā Atnākšana) (smejieties un zviedziet).

Mūžu dzīvo, mūžu mācies.

Otrās dienas atskārta: jebkura dārzeņu sula paliek garšīga (pat bietes un tās, ticiet, ir cietkodols), ja piespiež klāt ingveru un citronu.

Ka nekļūstu vēl par sulu blogeri, nevis speķa someljēru komūnas turētāju!