Biju uz izrādi "Lasītava" un pamazām sapratu, ko par to domāju. Gan padomāšu vēl un sapratīšu arī.

Šī bija ļoti personiska teātra pieredze.

Un pat ne teātra– nē, par laimi, nekāda teātra, tā vienkārši bija organizēta, strukturēta cilvēciski privātas, intīmas klausīšanās un dzirdēšanas, sadzirdēšanas treniņš apstākļos, kad un kur visi plusmīnus ir pieraduši runāt, diskutēt vai būt/tapt izklaidēti.
Ļoti atbruņoja brīdis ar minūti klusumā, acīs skatoties un vērojot to otru cilvēku, mēģinot nolasīt viņa stāstu vēl pirms vārdiem – tas bija skaisti un grūti vienlaikus.

Apzināti izvēlējos neiet pie tiem stāstītājiem, kurus kaut attāli pazīstu īstajā vai cibu dzīvē un no visiem sešiem tikai viens stāsts bija tāds, par kuru teiktu, ka "šis cilvēks mani neieinetersēja." Toties līdz asarām pieķēra tas, cik izaugšanas periods visiem ir līdzīgs, lai neteiktu, ka vienāds: visi tie sapņi un cerēšanas un cepšanās un ilgošanās pēc labākas nākotnes un absolūta neapmierinātība ar to brīdi tobrīd, itin kā stāvētu uz skabargainas, neērtas dēļu kaudzes, apsolot sev "nebūt tādiem kā viņi", daudz vientulības ir bijis tajā posmā, jo ar vienu piederības grupu, ģimeni, ciešā saitē vairs būt negribas, bet citas - draugu, mīlu, u.c. atbalsta loka vēl nav un tā nu cīnies" ar savām iedomām, pumpām, stulbumu un sevi tajā sasodītajā pusaudzībā, pretīgajā zaļi - brūni krāsotajā koridorā, posmā pēc mīlīgās bērnības un pirms tā, kas varbūt būsi, ja kādreiz pieaugsi.
Jā, neatkatrīgi no desmitgadēm, bet atkarībā no vides un prāta katrs to citādāk ir aprakstījis,
bet "sāpe" ir viena un līdzīga visiem. Tikai mēs izlikāmies/izliekamies, ka tā nav vai nav arī bijis.

Visvairāk mani uzrunāja tas, ka dažos varēja pamanīt "izaugsmes līkni" cilvēkā – kā viņš ir izkāpis no tābrīža shēmas vai shēmas vispār, kā cēlies un kā veidojis savu dzīvi pats.

Piemēram, tā sieviete, kura lasīja par savu pirmo un šķiet, joprojām esošo mīlestību, kurš nositās – viņas stāsts man vienkārši nonesa jumtu.
Es jautāju – vai pārgāja? Nē, viņa teica, burzot savu laulības gredzenu. "Laikam jau nepāriet."

Vai tā, kuras dienasgrāmata bija samērā tipiska skuķa dienasgrāmata - kurškuru šodien satika; lupatas, veikali, importi, kapusvētki, Alūksne, Ziemeri – tipiskas padomju laiku lauku bērna dzīves ainas. Vēlāk, jautājumu daļā viņa teica, ka visgrūtākais bija tikt vaļā no tā, ka ģimene netiecās pēc kaut kā vairāk, kā pamatvajadzību apmierināšanas un samierināšanās. elpo, elpo, neko nesaki .

Lūk, tas man šķita visvērtīgākais.
Ka atskatoties atpakaļ, var redzēt, kurā brīdī katrs saķer grožus un savienojas ar realitāti, ar dzīvi tādu, kāda tā ir, lai veidotu to labāku.
Sev pašam.

Paldies maya &co.