Cibas neredzamo cepienu aizsegā padalīšos ar to, ka jā – nekļūdījos pareģojot, ka hipsteris no manis nesanāks un svētā keila cepšana neglābj pašu keilu.


Piegriezu šo kultūraugu pie sešstundu vārītā buljona zupas (+2 hipsterpunkti), tomēr nesapratu pienesumu (- 2 hip punkti). Atcerējos, ka blogosfēras slavenības augstu dzied par keila čipsiem. Liku cerību zirgus uz to.

Saplūcu abu bunšu lapas, iemasēju ar pirmšķirīgu grieķu olīveļļu (+ hipsterpunkts, + snobpunkti), pārbēru ar tučtuč pirmšķirīga jūras sāls (+ hipsterpunkti - snobpunkts, sestā deklinācija), pierīvēju daiviņu svaigā ķiploka; ietūcīju cepeškrāsnī uz 7 minūtēm
un izņēmu no tās sakaltušās un skumjās lapiņas. Atdzesēju.

pagaršoju.

Nēnu, "darbs paveikts", bet tās tomēr ir žēlīgi sažuvušas lapiņas ar jūras sāls un olīveļļas garšu. Bez jelkādas raksturgaršas un makrobiotiskā pienesuma.
Ziniet par angļu brokastu kartona desiņām? Vai par soju, kas var būt gan kotlete, gan štrūdele, gan automazgāšanas sūklis? Ivetu Griguli, kura arī var būt dajebkas taču ziniet?

Domāju, ka iemasējot ar eļļu un apberot ar ķiploku par ēdamu var uzraisīt gārsu, balandu, vārpatu, bērza lapu un tumsā droši var pagatavot latvāņa čipsus (hot latvian).

Resume:
keila padarīšana par kaut ko ēdamu tomēr ir velti šķiesti kilovati
un tas kopā ar kabacīšiem vismaz manā dārzāju uztura piramīdā iegulst sadaļā "vienādiņ labs un cienījams kompostaugs ārīgai lietošanai."

Bet droši baudiet visus keilus ne vien tolerances un iecietības nedēļā.