Jā, vakar pēc ilgiem laikiem atradu sevi Cēsīs, jo tārkā kalevala kādviendien īstajā brīdī uzdeva īsto jautājumu un tā nu, pastellējot biļeti divpadsmitajā rindā, es aizvīkšķījos uz Kremeratas koncertu un vēl neredzētās Vidzemes koncertzāles apskati.

Man diezgan patīk vērot mazākas pilsētas un sistēmas, lielu jau pa visem nemaz arī nav un tas, kas atšķir vienu mazo pilsētu no citas, ir mērijas ambīcijas un vīzija un spēja to vīziju iedabūt un noturēt savas sistēmas organizācijā. Cēsu puikas šajā ziņā ir brutāli/ brīnišķīgi/ bērnišķīgi sapņotāji, nu, tie džeki kuri visu ballīti ir labā uzvalkā un spridzina lieliskākos jokus, "šaaaaaaampanietis meitenēm" /žests/ un tad ap puspieciem nezkāpēc uz brīdi pie kāda precīza jautājuma ieplaisā un klusi apraudas uz pleca par dažām neatbilstībām, bet, izelpa,
īss ir šis vājuma un atklātības brīdis un spridzeklis, morāli atvieglots, turpina būt lepns, mazliet lecīgs un simpatiski vienkāršs.

Tātad, koncertzāle.
Nolikusi mētelīti devos meklēt liftu uz sesto stāvu, bet tuvākie lifti kursē tikai līdz Sēnītei/ trešajam stāvam, lifts, kas aizved uz vinotēku,
ir jāmeklē citur, cauri gaitenim, gar otru restorānu, kur iztālēm uz letes gozējās rosola laiviņas, krabju groziņi un saldējuma kokteiļi. (Ceru, ka arī vakar dzimušajiem bērniem izdosies ierādīt kultūras latvieša pamatrefelksu- "gājiens uz koncertu vai teātri= saldējuma kokteilis", jo nevar taču pātraukt paaudžu līniju, "kā gan citādi lai iztur tās jūsu Marijas Stjuartes", piemēram.)

Lifts. Liftu atradu pēc tam, kad atradu tualeti un pirmo iepirkuma procedūras uzvaru pār arhitektūru- es neticu, ka domājošs projektētājs uzzīmēja tik šauru koridoru, kura galā ir 4m2 plaša tualete ar mikroskopisku "iz - pod- žurnāls - depo- kā-rautā-atlaides" kantainu izlietni.
Fakinthing,
tur ir visa siena brīva, kāpēc šī kurpju kaste ar šļakstīgo krānu,
lielā izlietnē savas ķepiņas ir ērtāk mazgāt gan milžiem, gan mazajiem kultūrkārajiem, ja. Kurš vispār izdomāja mazas un kantainas izlietnes?! Lai tam poļu dizainerim žagas rauj visu pēcpusdienu!

Un kur, kur lai es lieku somiņu? Zobos?

Lifts. Liftā papļāpāju ar restorāna viesmīli, koncerta dienās mums pūļi, viņa teica un tūdaļ arī ieniru pūlī un no vinotēkas pavērās viens no dzimtenes daiļākajiem skatiem, kura vārdā es tikai šoreiz paburkšķēšu. Par mācību citiem.
Skats, tātad, ir lielisks. Visas Cēsis/visa Vidzeme (mēģināju saskatīt Valmieru, bet tā tomēr ir par tālu) pie kājām un potītēm, šo skatu vēlēšos baudīt septiņos pārējos gadalaikos, vēlams klusumā un mazākās sabiedrībās, skats meditatīvs un tarificējams pa miljonu. Nu vismaz, kopā ar labām vakariņām, labu vīnu, utt.

Betē,
kā teica mana vecmāmiņa, ar smukumu vien paēdusi nebūsi un tagad es paburkšķēšu.

Ceru, ka jaunā viesmīle kādreiz iemācīsies to, kāpēs viņa tur strādā. (Un viesmīlība nekad nebeidzas.) Ceru, ka seniorā viesmīle arī iemācīsies to, kāpēc viņa tur strādā. (Jo viesmīlība nekad nebeidzas.) Ceru, ka vietējā traumpunktā nebūs liels pieplūdums no tiem, kuri atviegloti iznāk no tualetes, ver vaļā turvis, bet tur tieši priekšā- GLĪTA BETONA KOLONNA PA VISU SEJU. Straujas darbas un plašu kustību cilvēkiem (es)- man jau notrīcēja piere, es redzu, kā ielīmējos kolonnā, jo par neko nav padomāts un tajā brīdī es palikos domīga.

Redz, arhitektūra un projektēšana ir tik smalka lieta, ka, atšķirībā no "logotipu zīmēšanas" par laimi, katrs viens pilsētiņas mērs to pašrocīgi nedara, to tomēr dara smalki skoloti un dzīves rūdīti ļaudis.

Es atsakos noticēt, ka arhitekti vai projektētāji bija tik tuvredzīgi, ka pretī tualetes durvīm ielika kolonnu, kurā skaisti ietesties. Taču man nav iemesla neiedomāties, ka Būvnniecības Procesā radās vēlme un vajadzība saimnieciski izdevīgi iepirkties, samazināt, pārplānot, mainīt funkciju bija vidēji divreiz nedēļā, pirms sapulcēm un tad tai lietai ķērās klāt klients (jo ir uzbēvējis šķūni, tāpēc eksperts), būv-ne-uzraugs (jo zina labāk un bez tam, klients ir karalis) un seši projvadi rozā kreklā un gala vārds šajos jautājumos allaž pieder kādam Meistaram Viktoram,
kurš ir tik stiprs un drosmīgs, ka iedzen kirova lipmana vārdā nosaukto pāli tur, kur uzskata par ērtāku un sūds par tām jūsu durvīm, "a ejiet lēnāk".

(Teiksim, ja arhitektiem būtu spēle "akemens šķēres papīrīts", tad stiprākais un akmens vienmer būtu "meistars", šķēres ir "uzraugs vai klients", bet pats arhitekts ir kaut kāds papīrītis, kurš galīgi nav stiprā pils šajā shēmā. Es dalu jūsu sāpi, draugi.)

Akmenīšu spēkdarbi rotājās arī jau padrupušajos griestu skrūvējumos un vadu tinumos, vienvārdsakot,
par labu arhitektūru vienmēr stiprāks būs viktoru darba tikums, iepirkumu procedūra un kolektīva tuvredzība mīļā miera un smukas atskaites labad, mūžīgi mūžos un āmenīt.



un kas par to, ka es biju nopirkusi biļeti 12 rindā, bet zālē pēc vienpadsmitās nāk trīspadsmitā, biļešu meitenes saka- "te ir tā sieviete, kura nopirka biļeti divpadsmitajā, liksim vinu sestajā?" – kas galīgi nav klausīšanās rinda,
es sēžu sestajā un es jūs tāpat vienādiņ mīlu, brašie un lepnie, sapņojošie Cēsu džeki ar reģionāli plašo sirdi.
Ir lieliski, ka Cēsīs ir koncertzāle, vien arhitektūras žēl un iemaucot kolonnā arī sāpēs mazliet.
Taču mēs varam iet lēnāk, lai ierakstītos uzbūvētajā realitātē, jo mazs ir varens.


Pats koncerts- absolūti un ļoti brīnišķīgs.