"Ar grāmatām ir tā, ka es lasu ļoti daudz. Katru dienu vakarā lasu kādu grāmatu, neskatos TV un labāk pievēršos kādai labai literatūrai. Gadā izlasu aptuveni 10-15 grāmatas. Mūsu mājās ir ļoti liela grāmatu bibliotēka, apmēram 4000 grāmatu. Pēdējās iecienītākās grāmatas ir trīs. Kembridžas ekonomista Hadžūna Čanga grāmata Sliktie samarieši, Hadžūna Čanga grāmata 23 lietas, ko mums nestāsta par kapitālismu, kas sākas ar teikumu: «Pasaules ekonomika ir drupās». Autors uzsver, ka pie tā ir novedusi pašreizējā kapitālisma ekonomikas sistēma, tomēr vienlaikus tic, ka šo sistēmu var labot. Lai tas notiktu, cilvēkiem ir jāsaprot atbildes uz daudziem jautājumiem, ko autors iztirzā šajā grāmatā. Trešā grāmata ir Džordža Sorosa grāmata Globālā kapitālisma krīze."

piektdienas interviju sērija no Dienas Biznesa, protams.


Apdrošinātājs - antikapitālists :)

Pateicoties jūsu veiksmīgajai informācijas kampaņai, iepazinos arī es ar Parādnieku ģimenes interviju un lasītais un citur diskutētais uzrāva emocij's un pārdomas dažas. Liekas, ka reti ir publiski pieejams tik caurspīdīgi traģisks pastāstelis, kā šī cukurainā intervija (to, starp citu, zem pseidonīma nav uzcepusi visu mīļotā filozofe Burve-R?) un kas savā groteskumā, vieglprātīgi un neapdomīgi atsedz sūrāko kanalizācijas akas vāku un sūdi skar ventilatoru.

Ko es tur redzu? Ko es tur pazīstu?*

Tātad, dots ir vienkāršs kretīns, par kura paša ģimenes musturi un mantotajām vērtībām skaidru ziņu nav, bet toties, jauneklīgais kretīns sludina "savu raksturu" un ieņēmis pusaudža attīstības fāzei raksturīgo protesta formu, kuru pauž protestējot pret iekārtu un režīmu, šādam protestam ērtā un loģiskā laikā. Tiktāl – nothing special, no varonības vai idejas tur nav ne smakas, parasta balamutība, jo izpaliek varonībai un ievērības cienīgumam nepieciešamā intelekta/zināšanu/idejas līnija.

Vēl ir 17 gadus veca medskolas audzēkne, kura nākusi no patriarhālas, jēdzīgi nefunkcionējošas ģimenes attiecībām, kur ieaugusi sekošanas, pakļaušanās un konformisma, labākas dzīves sapņos - le klassīk, le klassīk, Garoza, jūs sakāt, paļaušanās, jūs sakāt. ("ko par mani teiks, ko par mani padomās").

Atļaušos piezīmēt, ka šādos sterilās burciņas apstākļos ar tēva viedoklīti un māmuļas līdzlocīšanos augušām jaunietēm visbiežāk nav ne jēgas, ne iekšu adekvāti izvērtēt savus sapņu prinčus un negatīva izvērtējuma gadījumā, rāmi pasūtīt šādus teltī līdējus latvāņos snaust. Tā ir viena no drausmīgākajām, atvainojos par vispārinājumu, bet tomēr, Latvijas sieviešu mantotajām traumām - iedzītais aizliegums, tabu "atteikt vīrietim." Gulēt kā aukstam baļķim, divas dienas nerunāt..." Jo ja nu tomēr viņš izrādās labs cilvēks, tas pretīgais ūsainis, kurš lien bučoties? Ja nu viņš ir labā partija? Kā tu tā, kas tu esi, lai izvērtētu savu partneri? Un galu galā, tev uzmanību pievērš "pats kursa lielākais skandālists"- vai tas nav glaimojoši neesošai pašapziņai? neBonija un izKlaids medskolā, kāda varena romantika un lielās mīlas apsolījums! Kāzas ar 120 nepazīstamiem cilvēkiem! Yēēeēē!

Tālāk lasītājs tika ievilkts detalizētās attiecību dinamikas epizodēs un kopš tā brīža vārds "raudāt" dažādos locījumos šajā tekstā parādās 28 reizes, kam smacējoši kontrasējošais moments ir viņas secinošais "bija liela raudāšana" un viņa balamutīgās refleksijas par to, kas ir sievietes laime,
par ko locīta valodiņa 12 vietās.
Tātad, 28 raudāšanas pret 12 laimēm. Lūk, dzīve parastā, jel veidojiet, bērni, stipras un latviskas ģimenes. Lepnība un pašcieņa ir grēks, bet ciešanas un sevis maldināšana – cēls upuris, obligātais izaugsmes kauss, kurš jātukšo, lai lepni sludinātu ģimenes vērtības, turklāt - fook this - ar ko! "Kima Beisindžere ir mans sievietes ideāls un es esmu tāds, kāds es esmu."

Kaut kas visā šajā ir tik nolādēti reprezentatīvs un līdz sāpīgumam raksturīgs tik daudziem no mums – sevis noliegums, absolūta savstarpējā necieņa saknē, manipulācijas uz manipulācijām, blefošana sev, lai neatzītu savas bailes un izmisumu, hiperattīstītā spēja būt par upuri, šo aklo upurēšanos saukt par mīlestību un dzīvot bez mīlestības tās jēgpilnākajā formā; bailes un izmisums palikt vienam ar sevi un izmisīgā turēšanās pie "attiecībām" kā statusa simbola; emocionālās un psiholoģiskās drošības meklēšana "pie stiprākā pakļaujoties", neapzinoties un neatzīstot sev, ka tevi vienkārši pazemo, lieto, iznīcina un ar tevi manipulē kā sīkumos, tā būtiskajā. Un tu dari tieši to pašu – norij krupi, noliec bēdu, aproc slikto dienu, izgrozi ģimenes galvu, jo zini sieviešu viltībiņas un sievietes laimi (kura, šādustāstuprāt, protams ir cieti saistīta tikai ar bērnu aprūpi un audzināšanu un smaidu viņu omulīgajos ģīmīšos, nevis, teiksim, ar veselīgās kaislībās un sarunās pavadītu diennnakti vai citu sev svarīgu un tikai no sevis izrietošu atribūtiku.)

Lai arī "daudzi tā dzīvo" un šādus zīmējumus uzskata par normu, tipa, "dzīve ir gara un mīlestībai sejas ir dažādas", kāpēc ko šādu saukt par ģimenes dzīvi, par mīlestību?
Dari, cilvēk, ko vien gribi, bet neesi pats sev parādnieks. Un, pirms rāpies manā kalnā, uzkāp pats savējā.


Kāpēc starp mums visiem ir tik maz tiešām emocionāli veselu, stabilu, stipru cilvēku, kuri nemanipulē ar otru un sevi pašu? Kāpēc sick is the new black?



*JRT Latviešu stāstiem otrā daļa varētu būt Latviešu lāsti – viss par attiecībām un ģimenes dzīves kultūru, mh?


p.p.s. vēl man nav skaidrs, kā "kopš jaunības ultra nacionālistisks cilvēks, pret režīmu protestējošs varonis" var savus (?) dēlus nosaukt par Helvi un Hardiju, kāpēc ne Jumi un Trāķi, tad jau. Konsekvences neesamība izpaužas lūk, pat šādās detaļās. HELVIS!!!!!!