Bērnībā tas bija viens no centrālajiem gada notikumiem, tādi kā ziemassvētki vasarā – piparkūkas līdz ūkai, gredzentiņi, tautastērpi, kaklā karināmie ādas maciņi;
ārkārtīgi noguruši, bet ārkārtīgi dāsni vecāki, visas tās folklorskopas un audējtantes, kuras lolo un ucina. Pēc slapjas, nekrāsotas vilnas smaržojošais jūnija rīts, kurš lēni pārtapa žilbinošā sestdienā. Brīvdabas muzeja gadatirgos vienmēr bija saulains laiks, smiltīs sabristas un bezcerīgi netīras kājas, jaunas pastalas un citi mani "izaugšu liela, strādšu par tautumeitu" piepildījumi: ideālākas dienas visā vasaras pasaulē vēl tikai bija vārdadienas, bet tās jau augustā un tur drīz uz skolu.

Kaut kad audējtantes neteica "vaaaai, kā izaugusi, špicbuk", bet lika spraust cenu zīmes, melhiora gredzentiņi vairs nevilināja, jo sākās vajadzēšana pēc sidrabiņiem; tautas lietišķās mākslas studijas pajuka un dažs labs sāka amatnieka solo karjeru ar mainīgiem panākumiem. Taču tas pirmais jūnija vīkends palika, kāds bijis – bez jautājumiem. "Brīvdabas muzejs."
( radošo industriju tirgus onolīze )

Vēl ar katru gadu jo izteiktāk šis te pats jūnija vājgals pulcē "tautas garamantu" sargus: īpaši autentiski šķībi dziedošus folkloristus, bērnu danču klubiņus, dievturus, zāļusievas, spēkavotu zinātājus un citus pokaiņus, kuri izstaro spiedzīgu pārliecību par "mūsu, latviešu" vietu kosmosā", kuri joprojām izpilda tās pašas 15 tautasdziesmas un joprojām šķībi - nu, tipa, Ķenču zinaīdas un tas viss žanrs, tūdaliņtāgadiņaikābijtālāk.
Vienīgi, ar katru gadu tas paliek aizvien nekonvertējamāk, "iekšķīgāk" un ezotērāk, aizvien atrautāk no vēsturiski/arheoloģiskā skaidrojuma vai laika ritējuma: tāda piņķerēšanās ap savu nabu, nekur nevedoša, gluži kā senioru kolektīva ekskursija uz Naujeni, fotografēties ar desmit latu naudas zīmi tajos pat Daugavas lokos, vaimanuvaimanu, kamēr vēl ir.

Un tieši tas mani vakar sirsnīgi sabēdināja.
Ka "tas viss" baigi nekur neved, vien nospiež zem trejādi interpretētām zīmēm un "mīlestības spēka kuloniņiem", kapara āderu sprādzītēm un paliek aizvien murgaināki sajauktāki: rūnu raksti namejos un lielvārdes jostas grāmatzīmītes. Nopirku divus pārus auskaru no pazīstama meistara, četras piparkūkas, izdzēru ēnā tumšo užavas alu un aizbraucu meklēt ezeru. Ezeru, kur peldēties un nevienu neredzēt.