Sniegs knapi bija nokusis, kad kādvakar kādā mājturības lēkmē es nevilšus, bet neatgriezeniski sasitu savu melno pletīzeri.
Netīšām.
Kāds the real things jeb elektro–bezsaisti izzināt noskaņots indivīds to vēlējās "apskatīties", kas izpaudās tā, ka gludeklis tika atskrūvēts, indivīds teica - "mmm, veķeķē, incanti, pasties, kastatas, vainavsmuki, kādi kontaktiņi, ainekoteneredz, mmm!!!" un aizskrūvēts.
Jo "apskatīšanās" nepalīdzēja. ("Stulbi tie modernie gludekļi", tā mēs vienojāmies.)

Kādcitvakar vieglā piektdienas darbagaldavīna reibumā iegādājos gludekli. Zilā krāsā. Jo man sāka pietrūkt tieši divu kleitu, kuras nevar vilkt nepletētas un vietā tādas tik vienkārši nenopirkt. (Tikumiņš, Pragmatisms un Taupībiņa!)

Pēc vēl trijām nedēļām man to šodien pieveda un tagad es atkal esmu pussoli tuvāk ideālajai kaucmindietei, spodršuvējiņai, jo man ir gludeklis. Zilā krāsā. Vēl tikai vajadzētu aiziet mājās. (Taktiskie risinājumi, īstermiņa izaicinājumi)

Tuvākajā perspektīvā izskatīšu iespēju papletēt.
Lēšu, ka arī ar zilu gludekli man tas nepatiks tikpat ļoti, kā ar melno un balto, bet cerība, kā zināms ir mūsu stiprā pils nr.4. (prognozes, sociālas utopijas).

Bet tā mani kaut kas uzrunāja šajā aicinājumā.