un tad es pamodos un iegāju savā virtuvē,
graužot bumbieri paskatījos atpakaļ un uz priekšu arī, perspektīvā ielūkojos.

jā, ir, ir, mums ir kosmonautikas lielvalsts iespējas, Venta-prim sērijas zvaigžņu kuģus var nokoplektēt vēl duci,
tikai jāpārskata ikdienas treniņprogrammas saturs un pirms uzvelt kosmonautu kamiešos dzelzceļa cisternu, pildītu ar eksploziju, ir obligāti jāiesildās un jāizsniedz brīdinājums, ka ar dzelzceļa cisternām kamiešos tagad un turpmāk, saskaņā ar pārvadājumu noteikumiem ir kursē tikai un vienīgi no punkta A uz B, tie nepietur ne Spārē, ne Meitenē, ne Līvbērzē vai Liepā, maršurtā ir tikai punkts A, punkts B un atpakaļ un tā uz riņķi un tikai tā. "Toktoktok-tok-toktoktok-tok" ir dzelzceļa cisternu dziesma, ritmā stibī nu, stibī, kas ir ko nestibī, nekavē pagastu, velci nu, velci, gulšņiem grabot, zobospuķesvāzītei, velci. Vai citreiz varbūt jāpagūst uzvilkt tas tranzītnieku termināļu aizsargkombinzoniņš, kas man te vienai draudzenei ir, citādi atnāk slavenais protokols par dabas pamatnes un apkārtējās vides iecerētā rituma bojāšanu brīžos, kad cilvēkfaktors uzvar elektroniku. Par to, kā nojaukt debespuses divu punktu un absolūti taisnu nogriežņu apstākļos tajos pašos brīžos, par to parunāsim citreiz. "Mēs zinām, kā."

Ojāram Vācietim bija tāds stāsts, "tās dienas acīm", nu tur karš, gauja, skola, mīlestība, vasara, viss kā parasti un atminos, kā konspektēju beigu citātu, ka visas tās kara rētas un brūces nesāp ikdienā, bet skaudri smeldz vien tad, kad ej cauri ziedošai und maigai pļavai.

tā jau neko. tā, vien tā.