Ar Nacionālā teātra "Voiceku", domāju, ka būs tā, ka izrāde nosēdīsies un pēc dažām dienām ieriktēsies ar savu nospiedumu. Skatoties bija brīži, kad prasījās atstāt zāli, jo izteiktā šīza dažbrīd grieza dzīvajā un belza nervā, taču pēdējās divas ainas kopsavilka un iznesa gan drāmu stāstam, gan dekoratīvo, kā tur tāpat netrūka. "You were ahead the time," zemākminētajā VudijAllena filmā sacīja sieva-psihiatre avangardiskajam pensionāram, operas režisoram un Voicekā dažas vietas arī žonglēja starp būšanu laikam pa priekšu. Pēc tam prasījās kaut ko īstu, neapšaubāmu un piezemētu – rosolu ar šnabi, ko daļēji arī ieguvām, iegriežoties pelmeņēstuvē. Kontrastam pēc zeltītā ģipša un avangarda.
Mājās braucu pa biezu miglu, neredzot gandrīz itin neko.


Pirms Voiceka ikurāt pēdējā pusstundā ietraucos Vasiļjeva jūgendtērpuizstādē. Trausli, veci zīdi, spīguļi un smalki griezumi, mežģīnes un pārējā skaisto sieviešu pasaule, kura liekas tik sapņpilna, līdz karu norauta un tur arī zīdi plīsuši un spīguļi biruši un sieviešu vaibsti mainījušies, izdzēšot to maigo padevību un nomainot uz visu arī šobaltdien zināmo. Zāle bija pilna ar pēdējās dienas apmeklētājām, klakšēja Canon klikšķi un ar mobilajiem tālruņiem katra centās cerīgi noķert to, ko muzejnieču striktums par darbalaika beigām cirta saknē, vienkārši sākot izslēgt gaismu un zvanīt zvaniņu. Izstāde, kā runā, pārceļas uz Viļņu.


Un skaurais brokastkino: Apocalypse now, trīs stundas Vjetnamas kara citādam un ļoti spēcīgam kontrastam ar sestdienas vakara spontāno nonākšanu iekš kino, kur bija Allena "Romai ar mīlestību".

Kaut kā noguru no visa kā tik daudz skatīšanās, redzēšanas, līdzdomāšanas un vērošanas.
Neviena vadziņa nav izravēta,
tik vien, cik tās ziemas riepas un tamlīdzīgi nepieminēšanas vērti mājsaimniecības sīkumi.
Gribu sniegu, gribu slēpot un rītvakar iet peldēt, par daudz man sēdēšanas dažādās pozās.