Par laimi – neko daudz, ura!

Bet Vienības brauciens bija absolūti lielisks: 36. km apmēram 4700 citu pilsoņu kompānijā (turklāt, bez leģendārajiem ekscesiem, nu tur, brutāli apdzinēji- proteīnus saēdušies sportazāļukaraļi, trauslu sieviešu kliegšana, oglekļa skaidas un grupveida traumas),
finišēju 1:35:54, apmēram,
finišā uzminos arī Slavenajā Siguldas Kalnā.

Pa ceļam izdomāju dažus cibas ierakstus un tiku skaidrībā par dzīves jēgu (muldu, neko nereflektēju, izventilēju galvu), tagadiņ kājām izstieptām uz virsmas augstākas iedzeršu ļoti pelnīto tumšo alu* (dilemma, ar kuru lai sāk, Kozelu vai Bausk'e)
un tad pastāstīšu, varbūt, kā tas viss izskatījās un kā bij.

Forši, ļoti priecīgi, spārnojoši un tiešām uzlādējoši: kā tie mazie zīmuļdiametra kājainie džeki uz šosejas odu zarnu platuma riepu velosipēdiem nesas garām- žviukt, tikai ēna vien paliek. Un pārējie smuki tādā garā čūskā lokās: es biju nosacītā lielās masas trešdaļā/vidū, aiz muguras okeāns krāsainu minēju. Augšupejošajos posmos iestājas klusums, dzird tikai izelpas un pārslēdzēju un zobratu tikšķus, lielāki vīri, gar Reini braucot šņāca "un saki vēl, ka Latvijā kalnu nav." Skaļi piekritu un panesu garēm, jo laikam beidzot izkodu pārslēdzēju funkcionalitāti. Ļoti jauki skati bija, jā.



*mans alus patēriņš pēdējās divās dienās ir vienkārši raķetīgs. vakar viens, šodien, rādās, ka programmā būs veseli divi ļauno ogļhidrātu tilpumi. nāksies izstrādāt, bet to rīt un aizparīt.


UPD.12gadīgais radinieks ieripoja vien 7 minūtes vēlāk (domāju, ka dabā mūs šķīra kādas 15 min., jo viņam bija labāks starta koridors.) Mjā, cestlavie. Ar veco veļļku un ķiveri šī jaunā un naskā maiņa ātri, bez žēlastības atstās kukažiņas putekļu mākoņos, šņuk, šņuk.