Lai arī dažviet nevienmērīgi un stipri saspēlēti, man tomēr "Orfejs pazemē" Valmieras teātrī patika.

Visu izvilka veiksmīgais Puķes darbs lomā, savukārt smags atsvars un atgādinājums par atrašanās vietu un drāmas tradīcijas smago nastu bija visas spiedzoši kliedzošās Devītes un Pukinskas, mazliet kokainie vīri ("eu, čalīt, man nepatīk vardarbība", ar stīvā žokļa izrunu sacīja šerifs Rudāks) un pavisam neskaidrais "nēģera uznāciens" - šķita, ka Kroders līksmei iemetis pa kādam nesaistītam elementam tīri spēles nolūkiem un tomēr neatsakās no tik klasiskajām roku-lauzīšanas klišejām ar "ej prom, paliec tepat, ko tu te nēsājies apkārt, es teicu ej, nē, paliec." Atšķirībā no dokumentālā, cilvēkstāstu teātra (Vectēvs, Latviešu stāstu/mīlestības sērija, etc), neiztrūkstošais viņi tēlo pat beigās šķiet vietā: galu galā, viņi spēlē fikciju, stāstu, literatūru, nevis novērojumu vai statistiku.

Izslidinoties pavisam īstās virāžās ar grāvjiem un kupenām, caur Brenguļiem un gar Abulu, vienās simtgadīgās mājās pie gara galda ar siltām pankūkām un vilka galvaskausu uz grāmatplaukta tikām pie stāstiem par lūšiem Kačoru purvā, kalēju - policistu un citām reģionālajām īpatnībām. Stāsti, māja un vieta tieši tāda, kādu iedomājos bēgšanu no metropoles pēc pāris desmitgadēm, "kad viss būs apnicis pavisam" – kaut gan, nav skaidrs, ko mēs visi tādi, pilsētu un cilvēku nogurušie jaudāsim iekš piemežu/papurvu īstuma?

Bet atpakaļceļā Rīgas brūnās debesis redz jau no Raganas - tajā piekalnē, kur vienmēr policija, tur jau var pamanīt, ka viena pamale tāda gaišāka. Pēc tam, cauri putenim uz "maģistrāles" klāt tā ir, gaismotās ielas, garie tramvaji un atkusnis, par kuru nav ne nojausmas tur, ārpus.

Vienvārdsakot, izbrauciet no Rīgas, ziemeļu virzienā. Ziema tur ir un labi arī.