Es tikko sapratu, ka neesmu tieši iegadījusies nevienā cibas kautiņā, kurš beigtos ar tādām asinsizliešanām, dzēšanos, klanu naidu un ellīgi nikna esmu bijusi tikai divas reizes uz biedru unpy, bet kurš tad ilgi var dusmoties uz tādu provokatīvu demaeogogu?

Par leģendāriem un savstarpēji naidīgiem cibas grupējumiem nejauši uzzinu vienās vai otrās viesībās, pasmaidu un dzīvoju tālāk. Tas ir, kaut kā nespēju uztvert cibu kā savas dzīves tik nozīmīgu komponenti, lai rūpētos par Taisnību, Reputāciju, Simpātijām, veidotu alianses "us&them". Izlasu/piebilstu/atceros/aizmirstu/skrollēju un lasu tālāk.


Kāds tiešām šito visu ņem tik ļoti pie sirds? Tas ir svarīgi? Interneta žurnālis, kur tehniski katrs nolaiž savas dzīves tvaiku par laicīgo vai mūžīgo, kur ļaudis piesekojas saturam, formai, bet ne personai* (tā vēsta pētījumi, afaic), apzinoties, ka rakstītajam var nebūt itin nekāda sakara ar rakstītāja personību un nostāju reālajā dzīvē. Mja.
Skokotājas Līdakas vārdiem runājot, "jaunkundz, jums kā parasti ir nenopietna attieksme, pārskatiet to!"


* ar izņēmumu, ka jūs tiešām esat draugi, biedri un ne vienu vien puspudu sāls kopā nograuzuši. un tāpēc drāmas cibā nekruķījat.