Lūk, mani interesē mehānisms, ar kādu var izslēgt savu patstāvīgo domu un nekritiski pāriet darba devēja ticībā (viss viens, politiskā partija, reklāmas aģentūra, banka vai sakņu bāze), turklāt, nevis pārstāvot vai "vēstnešojot" darba devēja ziņu ("mūsu kāposti -saldākie kāposti pasaulē! ēdiet mūsu kāpostus!"), bet kāri tverot katru nu jau oponenta bērnišķo kļūmi, neveiklību un pūšot burbuli no tās pēc iespējas košāku, jo PASKATIES, KĀ TIE AIZKRĀCIEŠI IZGĀŽAS, NĒ, hahaha, BET TU PASKATIES!!!

Gadījumā ar kāpostu audzētājiem tam visam ir salīdzinoši mazs sabiedriskais postījums,
gadījumā ar politiskajām partijām Latvijas republikā, šis ir bīstami vilinošs veids no sabiedrisko attiecību pirmā kursa grāmatas, "kā izslīdēt cauri, nomētājot citus." Edmunds Sprūdžs un viņa "diplomgeita" (ceru, ka A. Margēviča izspiedīs vēl kādus 4 rakstus) normālos apstākļos, manuprāt, būtu pelnījis vienkārši ignoranci un mediju, oponentu nevērību, kā arī, noskaidrojot faktus - fiksu izlidošanu no ZRP publiskās puses, bet te, visi ZRP konkurenti tā vietā, lai papurinātu savus pakšus un iznestu savus baltos apokalipses jātniekus, nevainojamus tādus un šķīstus; lai pastāstītu kādu nebūt vīziju, programmu un plānu, priecīgi lēkā dubļu vannā un spārda zīdaiņus.

Saprotiet mani pareizi, es neesmu ZRP cienītāja, arī ne algota vai brīvprātīga ideju sūtne, man ir pat mazliet neērti noskatīties, kā viņi mokās ar sevi, gluži tāpat, kā VZ prezidentūras sākumā, bet kāpēc tad ar līdzīgu nihilismu nepaspārdīt arī pārējos žanra amatierus - Virsmātes Brīvības partiju, Ražojoša Latvija un kas nu tur vēl par aktīvistu kopām bija.

Tas, par ko es brīnos un man ir tīri tehniski- socioloģiska interese: par cik latiem vai kādā veidā ar sevi var sarunāt valkāt ciešas klapes uz acīm un kaislīgu dalību zebiekstu sprintā uz aizas malu, pa ceļam izraustot kažokus un apkožot ausis arī tiem, ar kuriem iepriekšējā cēlienā uz vienas ruma mucas sēdēts.

UPD:

Tāpat, graužot zaļus ābolus nevajadzētu aizmirst, ka Vienotības uzvara 2010. gadā bija nevis veiksmīgas komunikācijas, izcilas programmas vai īpaši veiksmīgas kampaņas veikums, bet gluži vienkārši- mazākā ļaunuma uzvara. Līdzīgi, kā iegūt otro vietu olimpiādē "kurš prot uztasīt žēlojamāko skatienu - sunīši vai kaķīši" nav nekas tāds, ar ko lepoties, vai kas dotu tiesības ņirgāties par citiem un bramanīgi vērot reitingus, "mums jau tagad ir XX vietas".
Uzvarēt sanāca pateicoties tikai tam, ka zināms daudzums cilvēku vēl joprojām saista savu dzīvi ar "šo valsti" un kas savādi- spēj domāt racionāli savu vērtību nosargāšanas vārdā un samierināties ar miglainu politisko piedāvājumu, izsvītrojot dažādas Lindas Mūrnieces vai citus. Bet tam nav nekāda sakara ar produkta: politiskās partijas un piedāvāto deputātu kvalitāti.

Nu, kā ta' cepieniņš, visi dzīvi, augšāmcēlušies un citē?