Pārliecinājos par patiesībām, kuras ir attiecināmas uz visām situācijām, proti – viss ir galvā. Kā izrādās, arī klinšu kāpšanā pa koka sienu švakākās neizrādās rokas vai kājas, bet galva, lielā, smagā galva, vannabī ntelekts.

Julgas vidusskolas Staburagā līdz augšai arī neuzrāpos un Latviju nepievārēju, kaut mēģināju daudzkārt, taču ik reizi kādā mulsuma brīdī - kur likt rokas, kur kājas, kādā secībā ko mainīt, protams satrūkos ( meld. "tūdaļ es nomaukšos un visi smiesies!" ) pavēstīju, ka laižos lejā. Turklāt, sasviestojos pie viena un tā paša scenārija - kāpju, šķietami izdomāju, kur tālāk, rokas izvietotas, lieku kāju un ieraugu, cik manai skrienamkedai ir bieza zole un kā es netrāpīšu to uz mazā pakāpienpļurķīša, netrāpot man izļodzīsies potīte/celis un "tūdaļ es nomaukšos, sasitīšu pēcpusi un visi smiesies!" . Dūša papēžos un virve ved lejup.

Lai vakars nebūtu jāpavada bēdoties par savu kānulaitolabāknosauc, iedzēru alu, noskatīju klinšu kurpes Ceļotājveikalā par jēdzīgu cenu, vēl 2 citas kāpjamsienas Rīgā un atliek vien nenolaist ausis pēc pirmās reizes izmēģinājumiem.