Jā, kad saule guļamistabas logos jau desmitos no rīta nokarsē no segapakšas izritinātās pēdas, ir sācies slēpotāju mīļākais laiks - burvīgās ziemas zaļākais turpinājums, taču kamēr vien mums ir Vidzeme - Zosēni, Alauksts un citas vietas, kuras prot nosargāt baltosalto, tikmēr pilsētā jau var arī bez bēdu dragāt kleitās un košās zeķēs, lai ļoti laipnais un jaukais Statoila speciālists pats steidz ieliet mazlietiņ sintētisko motorā, mazo tilpumu ziemas zilā pie logšķīdumiem (jo pavasaris jau tepat, viņš teica) un notīra logus tāpat vien.

Taisot kafiju, gluži nejauši atradu sēklu paciņas un pateicoties rasbainieks padomiem, atklāšu bazilika un rukolas diedzēšanas sezonu. Šķiet ir vajadzīgi pacmit gadi, lai laukdzīves, vārpatas un nebeidzamo vagu iedzīto riebumu pret ravēšanu konvertētu interesē par audzēšanu pašpatēriņam un zemes darbiem.

Vai arī, tas gluži vienkārši norāda, ka bērnība ar protestu pret pienākumiem un kreisumu ir beigusies, tā vietā iestājas veselīguma, pašaudzēšanas un pieejamo resursu (zeme, darbaspēks, kam cedēt/dalīt šos pienākumus) novērtēšana. Citiem vārdiem - vecums, ja. Ja gadījumā es maijā ziņoju par uzraktām dobēm tēvmājā, aiz dīķa pļavā, kas kādreiz bij dārzs, tad smejieties skaļi, citādi visa pasaule dzirdēs, kā urkšķinos ar kokteiļsalmiņu, dzerot no piešpļautajām akām.

"JO ES JAU NU NEKAD TAJOS JŪSU STULBAJOS DĀRZOS NEKO NETAISOS AUDZĒT UN SMĒRĒT ROKAS, JA." Kategorisks Protests, aptuveni 1990.g)