Meklējot dāvanu cilvēkam ar vērtīgu šķūnīti un sarkanu 57 gada Ižu, ss.lv sludinājumos atradās īstā motociklistu cepure no ādas, cimdi un brilles. Sazvanīju pārdevēju, kurš izrādījās nevis kārtējais "antikvāra uzpircējs", bet lādzīgs vīrs no Teikas un pēc siltās balss sapratu, ka īstā dāvana no īstajām rokām būs rokā.
Vakarā aizbraucām, viņš iznāca mājas pagalmā ar mantu maisiņu un stāstīja, ka brilles ir no sešdesmitajiem, tās ir padomju, arī gonkās vilktas;
ādas cepure gan no viņa tēva un vēl Latvijas laikiem, bet cimdi vesti no Vācijas. "Ieliec roku, redz, cik silti, var ērti pārslēgt ātrumus."
Iedoto naudu viņš nepārskaitīja, bet nesteidzīgi un izgaršodams stāstīja, kā jaunībā braucis kopā ar stiprāko Latvijas motociklistu un nav bijis tāda moča, kuru nezinātu. Ļoti jau gan divriteņotie patikuši, vispirms aktīvi sacensībās, vēlāk jau vairāk ar tiem retro motocikliem krāmējies. Tagad jau viss citādāk.

Un ka jā, vienvasar nepilnās 3 stundās no Rīgas līdz Tallinai ar moci aizlidojis. Tā esot bijusi silta un saulaina diena ar vieglu ceļu, viesnīcā noskuvis bārdu, pārvilcis drānas un devies satikt mīļoto sievieti. Tagad vēl kāds tā dara?


Nez, vai tas bija sniegs vai vējš, bet acis asaroja viņam stāstot un man klausoties. Tādas mazliet neērtas pauzes ar tīkamām atmiņām ziemas kupenu vidū kaut kur starp Teikas trīsdesmito mājām un sociālisma sarkanķieģeļotajām jaunbūvēm. Viņš pārdeva kaut ko, kas pašam ļoti paticis. Nevis naudas dēļ, bet apzinoties, ka pats vairs ar moci nebrauks.

Pie Pērnavas ielas krustojuma viņš zvanīja vēlreiz un teica, ka Smiltenes mājā viņam ir Iža detaļas, priekšējais stikls un citas mantas, kas noteikti varētu noderēt tam, kurš cīnās ar sarkano 57 gada Ižu. "Lai taču sataisa kārtīgi!". Es zinu, ka noteikti viņus iepazīstināšu.