Pēcpusdienā turpināju meklēt balto, skaisto, pūkaino cepurīti. Izmeklēju atvilktņu atvilktnes, plauktus, kaktus- nekur nebija(1). Atradu jau cepuru meistares telefonu un jau ieplānoju rīt braukt jaunu pirkt, jo bez glītas cepures tak nekādi nav dzīves šajā piemīlīgajā salā, sevišķi, ja ir tas ieradums ar slapjajiem matiem staigāt (2). Cepure, kad plinte jau krūmos bij iemesta un ķēros pie termozeķu meklēšanas, atradās zeķu grozā (3). Mazliet, tāda, sašmucējusies. (3a).

Termozeķes tur arī bija, bet nepareizās (4), tās prastās, no milda minētā "iespējams, narkomānu- slēpotāju veikala", bet labās Millet nekur nevaru atrast (4a). Pēc tam laimīgi sporta plauktu murskulīšos atradās visas termobikses, vējbikses un čaukstenes, kā arī trīs augškārtas un pat arī slēpošanas cimdi (tiesa gan, slaloma, ne distanču(5), tas ir lūzerīgi, tūdaļ visi slēpošanas pūristi mani atfrendos). Pēc šiem atradumiem atņēmu brūtgānam manu sporta cepuri, jo viņam redz, tā otra neesot gana laba (6), atradu slēpes aizdurvī un gandrīz jau varēju iet uz auto, lai brauktu slēpot. Taču tad atcerējos, ka neesmu atjaunojusi sporta monitoringa* programmas (7) un katram olimpietim ir skaidrs, ka bez kardiokontroles un trašu ieraksta doties distancē nedrīkst. Nācās vien ciest (8) saģērbtai karstajā mājā, meklējot un instalējot Sports Trackeri un kad viss darbojās, GPS satelīti solīja ierakstīt manu sniegumu, biju gatava skrubināt (9) automašīnas logus. Liekas, ka pa ceļam arī bija kāds ekstrēms atgadījums, viens pretīmnācējs uz mani ne tā paskatījās (10), bet notikumu intensitātē detaļas būs pagaisušas.

Uzvaras parkā bija viss- daži slēpotāji elastānā un triko tērpos, daži sniega pūtēji (darbojošamies), bet sniega gan nebija pārāk daudz (11), vismaz ne tik daudz, lai to garo taisīšanos amortizētu. Taču, kā ir/tā ir un kā būs, tā būs, tāpēc skrapstināju ar nūjām asfaltbetonsegumā (12) un pa to pašu sniega plānkārtiņu riņķoju, līdz salasīju 3,4 km (13) un kā rādīja monitorings, sasvilināju 270 kalorijas (14), kas ir apmēram 4 apelsīni, ja. Pie viena, pateicoties nepareizajām zeķēm, esmu uzrīvējusi divas tulznas,(15, 16) katru uz savas kājas (paveicās!) un tad ripināju atpakaļ uz centru. Pēdējais ekstērms- automašīnas signalizācijas pultij nobeidzās baterija (17) tieši pēc tam, kad aizvēru durvis atceroties, ka mājas atslēgas palika salonā (18), bet laimīgā kārtā, dažs labs jau bija atgriezies no savām svarīgajām gaitām pirms jkdzes-veiksminieces.
Mēģināšu nazi rokā neņemt un konservus vaļā nevērt, ka nenotiek kas ekstrēms atkauliņ.

Nu vot, šitā es te sitos, vai tad tā ir dzīve, ko? Vai drīkstu vienu glāzi sarkanvīna tagad?

*mentorings, koučings, hendlings, slingings un bzdings