Skats, kas paveras cepeškrāsnī, varētu aizvainot veģetāriešus un dzīvnieku tiesību aizstāvjus: uz Bauskas alus pudeles ir uztupināta Bauskas vista, ābolu, kāļu (!), rāceņu, kartupeļu un citu dārzāju ielenkumā, bagātīgi samasēta ar ķiplokiem, pipariem un ingveriem, uz pleciem tai alumīnija pončo un pēdējās 20 minūtes tai pienāksies medus glazūra.

Šī bija diezgan cietvara (hardcore)nedēļa, laimīgi pusnofinišējusi un tāpēc tai punktu ar pudelētu vistu uzlikt likās, mazākais, zimboliski. Vakar, piemēra, baudīju skatu no upeskrastu ēkas 25 stāva, kad Rīga jau ieslēdza gaismas un sastājās sastrēgumos, Daugava iekrāsojās zili melna un vējš dzenāja tādas kā sniegpārslas. Viesojoties pelnrušķītes stikla kalnā, viegli var zaudēt atskaites punktu, apreibt no augstumiem un visas durvis atverošajām pīkstkartēm, kā maķenīt sprost-fobiķi, mani gan nomāca griestu zemums, visplašākajā nozīmē- ja tur ir (bija) visa munīcija, tad droši varētu uzskatīt, ka pulveris ir pašvaks, karalis mazliet puskails un kurpniekam arī šoreiz pēdas ir basas.