Viens rituāls man ir bijis visai ciešs "kopš apzināta vecuma": Sestdiena ar SestDienas lasīšanu, lēnu un dīku. Izņēmumi ir bijuši, protams, tie sestdienas rīti prom no dzimtenes vai dziļi tās mežos. Tad, lēnu garu, bet ļoti pakāpeniski, SestDiena palika aizvien blāvāka un tukšāka, aizraujot vien iekšējo antropologu (tie kāziņu stāstiņi, rukšānīte) līdz šajā nedēļas nogalē laikrakstu nenopirku. Jāievieš jauni rituāli un lasāmvielas, vecie sevi ir izsmēluši.