Turpinot estētfašisma ((c) simamura) līniju, pie kuras esmu tā pavairāk pieķērusies, jo aizvien vairāk saprotu, ka par gaumi, sevišķi, par labu gaumi IR jāstrīdās, jāstrīdās nikni un spīvi, līdz kamēr, labā gaume uzvar, jo pretējā gadījumā tiek iegūta pelēcīgi eiroplastiskā nekādība un vidējā smukā bezgaumība. Es šodien iekšēji un spalgi spiedzu pēc krāsām. Vajag krāsas. Šeit un tagad, laimības garāmpalaistajā dzinatrzemē, krāsas kā suitu villainēs un āriņa gleznās vai siguldas lapās. Kāpēc mājokļi ir tik pelēki, tik nekādi, ar derdzīgajiem kantainajem ysk/assko dīvāniem stūrī, plazmu un wenges wirtuvi? Tā nav naudiska nabadzība, jo tie draņķi ir pirkti uz līzinga par 500% uzcenojumu (esi sveikts, trekno gadu mārdžin!), tas ir iztēles un drosmes trūkums, kas ļauj visus jaunradītos projektos nokrāsot "visiem pieņemami pelēkus." Tad tāda tu esi, mājsaimnieču interjēēēēru kursu izglītība, žurnāls Decko un iepirkumu daļas vadītāju mājas gaume, "viss, kā jaunākajos žurnālos", tikai tie žurnāli izrādījās polijā ražoto preču dizainkatalogi.