Kopš sētas mājā notiek būvdarbi, pagalma kaķu dzīvē ir ienākusies viena papildus virsma, kur izpildīties- skārda jumts.
Šorīt melnais kaķis dzenājās ar melnraibo kaķenīti: kaķenīte spēlēja visiem zināmo spēli "noķer mani,  ja vari/ āāāā, tad nemaz nevari?/ tomēr?/ ā, nu neķer taču tik ļoti/paga, paga, es tomēr labāk aizbēgšu/ ui....."  Kaķu dziesmas gan skanēja visu nakti un spriežot pēc pēdiņām uz mašīnas kapota- arī autoparks ir spēļaukums,  bet tad kaķenīte pa stalažām uzšāvās augšā un pēc brītiņa klāt bija otrs, turnīrs turpinājās- viens slēpās no otra aiz skursteņiem.  Bet es  tikmēr, pie brokastu kafijas lasīju šo:



Tāds, rau, gadalaiks iekšpagalmos un fasāžmājās.

Šovakar mans allažiņ hiperaktīvais tēva kungs, kurš ir ieradies trauksmainā viesizrādē (remontdarbos) ir saskumis.
Jo tie muļķi nemāk spēlēt HOKEJU.
Tie nejūt spēli.
Nejūt ledu.

"Trūkst jutoņas", tā viņš teica un ielēja mums abiem pa trešajai tekiliņai.
"un tev šito nesaprast, tas nav sievietēm. tas ir azarts! karš! spēks! tur ir jāuzvar, ja! "
"tas, kas visiem latviešiem trūkst, un to es tev varu točno pateikt, ir tādas....mežonīgas alkas pēc gola. ka vajag izsist to savu uzvaru. ka vajag iet līdz galam."

un tekiliņa iet uz urrā bez apelsīniem vai kanēļa.
jo "normāls gan tev šitais šņabis. maigs, tāds. "


Es ceru, ka šīs zaudētā dinamo skumjas gaisīs līdz ar rītu, tad nāks jauna cerība, vēlams- olimpiska, virs mūsu padebešiem.