Pēdīgo nedēļu laikā man nepavisam neklājas ar vīna pagraba izveidi un uzturēšanu savā tuvumā.

Pērnnedēļ vairākkārt un visai pārdomāti izveidoju krājumu "dažādām dzīves situācijām" un tas bija vareni tālredzīgs solis, jo šīs situācijas, tiesa gan, ne dažādas, bet vienmērīgas, pienāca jau tūdaļ pat, brīvdienās. Stratēģija bija apskaužami asa, taktika- uzglabāt vīna pudeles automašīnā (tam bija objektīvi iemesli, tādi kā ikvakara, no auto uz māju nesamo saiņu proporcija pret manu roku skaitu)- gan bija izvēlēta nepareiza, jo riska faktors: mana atrašanās brīnišķu notikumu virpulī darīja savu. Krājumi izbeidzās, pirms iedepozitēšanas.

Arī pirmdien es centos atjaunot izrautos pamatus un aizdrīvēt nišas, iepērkot vīna krājumu, tā sacīt, " gan noderēs."
Kurš gan to varēja padomāt, ka noderēja tik ātri, ka vakar izsusa uzreizi. Versmē aizgāja arī pirmā februāra svinību atlieku rums, abas zortes un sāka par nesliktu, aber lietojamu izrādīties par kādas viešņas " pa jokam" atnestais rozā, nenosakāmais liķieris vai uzlējums. Par laimi, mēs laimīgi sagrupējāmies, neaiziekot apmēram gadu veco Rīgas Balsāma liternieci un nekādā gadījumā, piecus gadus uz ledusskapja izturēto
"Faled Alcool Puro 95 Gradi", kurš pie ielauztas kājas un sarautas priekšējās krusteniskās saites tika iegādāts kādā teiksmainā ValDiSole ielejas pārtikas un pirmās nepieciešamības preču bodē. Kompresēm, protams. Kopš tās dienas, kad šī pudele pārbrauca uz Rīgu, allaž cenšos pamanīt viesību kritisko punktu, lai neviens nesāktu tverties pie spirta. Galu galā, pie manis taču viesojas tikai zolīdi ļaudis, nevis kaut kādi bohemisti, plenči un žūpas un ar kaut ko man jādezinficē apstrādājamās virsmas, brūces un cenu vai citu uzlīmju vietas.