Bet piecpadsmit baravikas manā kurvī. Vismaz. Zināju un jutu, ka šamās mani tur gaidīs, lai kad arī aizbraukšu.  Dažas gan bija pārgaidījušās, jo tikai šopēcpusdien tiku līdz mežam, kurš likās vēlīgs jau no pirmajiem soļiem- augstākajā pusē aizdomīgi sauss, purvainajos gabalos: par slapju, ja es būtu sēne, tādā vietā ar' neaugtu. Kaut kādas ežas, garām zālēm noaugušas- velti pēros uz to tālo galu, tur, pie āpšu kalniņa, aiz vilku bedrēm. Nekādā jēgā. Tukšs un tā sūna likās galīgi nesēnīga vairs.

Vispār, sēnes drusku bija uz jokiem: vilnīši saauguši bērzu beku vietā, cūcenes salīdušas pie apšu bekām un baravikas šoreiz bija samainījušās vietām ar makovicēm, proti, pērnajā baraviku vietā bij kādas 5 makovices. Redzamību, toties, būtiski uzlabo mušmiru plantācijas: viņas turējās kopā ar svaigām baraviciņām- un tamos sarkanpunktaiņu kvadrātos, apmetot mazu loku, smaidīju kā Česīras kaķis ap baraviku resnajiem kātiem savu naželi vicinot, ap mušmirēm aci vien piesienot: tas sarkanums ir makten dulls. Abas ar I. sasmējāmies, kad satikāmies vienā mušmirplacī- "kā var būt tik bezdievīgi skaista/un tik ellišķīgi salta būt " ir dziesma neka tikai par Vecpiebalgas ūdensrozēm, bet par Zemgales mušmirēm tikpat labi. Vispār, ar I. mums ir varen laba sēņošana, jo ritma izjūtas ir paātrināti līdzīgas: ieejam mežā un uzreiz ieslēdzas piektais ātrums, nekādas čammāšanās un lapiņu vākšana herbārijam- jāsēņo. Mēs sazinamies  kodolīgām frāzēm: "nu, es tagad aiziešu līdz Tai priedei/ Tām Apsēm, tad tiekamies pie Suņa. Vai:  "es metīšu gar Kapu un tad pie Vilkiem un tad, drošivien, līdz tam Sausajam."  Katrai no zīmīgvietām ir apzīmējums, turklāt, mēs neaiztiekam otras slepenākās baravikvietas, ja ejam kopā- tas tāds meža laupītāju nerakstītais reglaments.


Lūk.  Pēc tam, kad izsēņojos, metu  uz galvaspilsētu un devos uz Arsenāla atklāšanu:   kontrasts starp joņošanu mežā un "čau-ooo, čau-oo, sveiki-hei-labvakar!"  pirms kino vai pēc pieņemšanas bij  jauks un veldzējošs.  Dzerot banketa tēju  ievēroju, ka  skuja bikšu starā ieķērusies, kaut ar šitām ūzām nesēņoju vis: ir jauki atrasties tālu no perfekcijas.  Patīk man sēņot. Arī.