Jau atkal... Un tā pēkšņi. Jēgas vairs nav. Nav nekā, kas būtu kaut nedaudz svarīgs.

Don't look good, don't feel good, don't do anything good.

Jau atkal mazpamazītēm zaudēju prātu. Nu to var sajust arī fiziski. Man šķiet, tā varētu justies pēc smadzeņu skalošanas.

Reizēm gribas kā celmam
Apsūnot lēni un satrunēt.
Nebūt, nezināt, nejust.
Vai akmenim ceļmalā,
Ko putekļi rušina dziļāk
Un dziļāk nebūtībā.
Un reizēm gribas, lai negaiss
Pret zemi savas dusmas triec
Tā, lai nekas pāri nepaliek.
Vien ledus varbūt
Un nevainīgs sniegs.


Un tagad tā gribas uz kādu SAKLIEGT!!!