Es jau atkal kādu pazaudēju. Viņu - jau otro reizi. Kas ar mani notiek? Kaut kāda iracionāla greizsirdība. Kaut kas, kam nevajadzētu būt. Kaut kas, kam nevajadzētu mani satraukt.

Saku sev "saglabā vēsu prātu". Bet tas kļūst arvien grūtāk. Reizēm liekas, ka man to visu ar varu bāž acīs.

Traki ir. Bet es tikšu galā. Vai arī aizmirsīšu. Jebkurā gadījumā - būs labi...

Neliels ieskats tajā, kas top. Sen vārdi nav nākuši tik viegli un lapaspuses piepildījušās tik ātri... Ja tā turpināsies, oktobra beigās jau būs gala rezultāts ;)

- Visas pasakas ir no plastmasas.
- Mana omīte bija, atvainojos par izteicienu, aizvēsturiska un augstprātīga govs.
- Es nekad neesmu bijis kāzās, bet man šķiet, ka tur jābūt kūkām.
- ... man ienākot, [viņi] raudzījās ar tik pārmetošām sejas izteiksmēm, it kā es būtu iespļāvusi viņu tasītēs.
- Viņa uz visiem skatījās no augšas, un nekad neizrādīja, ka viņai tur, augšā, ir sasodīti garlaicīgi un vientuļi.
- Pirms mans dzīvesprieks bija izkūpējis gaisā kā balti trusīši burvju trikos.
- Vai jums ir gadījies, ka pēkšņi patiesība uzkrīt uz galvas kā brūkošas debesis un pamata zem kājām vairs nav? Vairs nav pat pie kā pieturēties. Bezgalīgs kritiens lejup, paraujot līdzi visu, kas bija šķitis īsts.