Tas ir tik kaitinoši - tu pa ilgiem laikiem atkal kaut ko redzi sapnī un tas neliek tev mieru visu dienu, ja ne vēl vairāk. Tas neļauj ne dzīvot, ne mācīties, ne ēst un pat ne mierīgi elpot. Tas ir paņēmis daļu tevis, un tagad ir sajūta, ka kaut kā pietrūkst.
Sapnis bija skaists - biju ielūgta uz ballīti jūras krastā. Ne tajā ar smiltiņām, bet ar klinšainu krauju. Mēs runājāmies par pašu māju un skaisto skatu, kas pavērās no verandas lielajiem stiklotajiem logiem. Tad piepeši jau turējām viens otra roku. Es saņēmu skūpstus gan uz kakla, gan pieres.
Bet tas, kas liek man tagad domāt un liedz normāli dzīvot, ir kas cits, ne tikai tas, kas notika. Vismulsinošākais ir tas, ar ko es biju kopā. Pateisībā, ne pirmais sapnis ar viņu, tātad... vai prāts ar mani izspēlē kādu ļaunu joku???

Meklēju problēmas sakni. Un pašu problēmu arī.
1. Es jūtos slikti un man tas pat patīk. Tādēļ es bieži apzināti sabojāju sev garastāvokli, tikai to neviens nepamana.
2. Es sev sabojāju garastāvokli, jo ceru, ka kāds palīdzēs un mani mierinās.
3. Es ceru, ka kāds man palīdzēs un mierinās, lai redzētu, vai es kādam esmu svarīga, vai kādam rūp, kas ar mani notiek.
4. Es gribu redzēt vai kādam rūp, kas ar mani notiek, jo gribu, lai mani mīl.

Tātad problēmas sakne ir skaidra - mīlestības trūkums. Ej nu tagad un risini tādu problēmu... Draņķība :(