Pēdējās piecas dienas bijušas tiešām, tiešām burvīgas. Ar visu to, ka māsai netīšām sanāca mani saraudināt un es jau atkal dabūju pārliecināties, ka strīdēties ir jāmāk, jo nevaru tak sākt slepus raudāt virtuvē katru reizi, kad kāds man nepiekritīs un gribēs apgāzt manus argumentus. Vai vispār pacelt asti un iet prom.
Bet štrunts par to, es tiešām esmu dikti priecīga, ka par spīti tiem 8 mēnešiem, kuru laikā nebiju viņu redzējusi, mēs tāpat varam pavadīt 5 dienas vienā istabā, viena otrai neapnīkot, jo ir par ko runāt. Un sajūta gluži kā tajos senajos laikos, kad bijām divas vien Smiltenē un viņa mani ņēma līdzi pie savām draudzenēm, un es biju tik šausmīgi laimīga, ka varēju tur piedalīties. Un lai gan tagad es vairs neskatos uz viņu kā tādu ultimate adult, kurš zina VISU, tomēr ir jauki, ka ģimenē vēl arvien ir viens cilvēks, kurš tāpat ieklausās manī un ņem mani par pilnu.