Biju stingri apņēmusies pārstāt rakstīt cibā tikai tad, kad visādi sūdi sagāžas, lai,vēlāk atskatoties, neizskatītos, ka vienās depresijās dzīvoju, bet šoreiz mīļā famīlija sagādāja gana daudz pašas cepetim un pārdomām.
Proti, nekādi, nu nekādi nevaru saprast ar visu savu it kā cilvēku pazinēju grādu - kāpēc ģimene un tuvinieki principā ir kaut kādas svētās Indijas govis, ar kurām vienmēr jābūt labās attiecībās, un dies pas, nepārtraukt kontaktu ar viņiem. To Rietumu asinsradniecības modeli es, protams, tīri labi saprotu, kas man ir mazāk skaidrs, ir kādēļ tuvinieki principā var darīt kādas cūcības vien sagrib viens pret otru, bet sekas nekādas. Kāpēc tā ģenētiskā saikne uzliek tādas privilēģijas,kas vienkāršam cilvēkam no ielas tiktu momentā atņemtas, ja viņš izturētos ne īpaši smuki.
Mans gadījums ir pavisam vienkāršs - neaicinu vecāko māsu uz izlaidumu, jo nav labas attiecības, nav nekad arī bijušas un vienkārši ir apnicis izlikties. Savukārt reakcija no apkārtējiem ir tāda, it kā es visu savu dzimtu būtu nodevusi, māti ieskaitot. Un varbūt es esmu šo laiku individuālisma labs atspoguļojums, bet es nudien neuzskatu,ka asinsradniecība attaisno darbības, par kurām ne-radinieks momentā dabūtu pa kaklu, un diezgan pelnīti.