Čārlija teica, ka mana eseja esot tāda, ar ko varētu uzstāties ANO, bet viņas izklausoties pēc tādas, ko varētu taurēt kāds trakais pūļa priekšā, uzkāpis uz ziepju kastes. Jutos pavisam glaimota.

Māja tagad liekas tik milzīga un citāda. Vajadzēja vairākreiz apstaigāt, lai pierastu, un vēl tagad ir tāda pagalam ērmīga sajūta. It kā vienlaicīgi būtu savā un kādu svešinieku mājās.
Turklāt vīrieši uz ielām ir traki neglīti, tas nu ir fakts.