Tiešām brīnos, kā man tas neienāca prātā agrāk - nav ko ķēpāties ar briesmīgas mūzikas meklēšanu, lai ieriebtu saviem kaimiņiem, kas regulāri laiž pilnā skaļumā savu tucenieku - man vienkārši jāsāk dziedāt skaļā balsī līdzi. Un ja šamējie varēs izturēt manu šķībo ķērkšanu pie Bērnības Milicijas, nu tad cepuri nost, kungi, es paklanos jūsu priekšā un atzīstu jūs par uzvarējušiem godīgā cīņā.

Es varbūt tiešām uzvedos ļoti bērnišķīgi un ļaunatminīgi, bet man ir nudien grūti uzturēt kontaktu ar cilvēku, kurš ir lielā mērā atbildīgs pie visiem maniem pašreizējiem kompleksiem par svaru (kas gan pamazām paliek mazāki, thank you very much). Un tas, ka šis cilvēks ir mana māsa, jau neko nemaina. Netīksme, kas rodas viņas klātbūtnē un katra vārda apdomāšana, lai dies pas nesāk braukt augumā par nepareizu sejas izteiksmi - tas viss absolūti nerada vēlmi lieki kontaktēties.
Un tāpēc man ir ārkārtīgi grūti saprast, kāpēc viņa nesaprot, ka es varētu negribēt viņu aicināt uz vārdadienu un savu atvadu ballīti. Acīmredzot, visiem, kas savu laiku citus ir apsmējuši, tomēr ir kopīga īpašība - lieli robi atmiņā un uzskats, ka tie jau tādi sūdi vien bija, kurš tad to vairs atceras.