Pirms dažām dienām aiz spītības pierādīt, ka man bijis labs gads, sarakstīju uz mazām papīra skrandām visu foršo, kas šogad noticis. Sanāca patiesībā diezgan daudz, kas it kā ir pozitīvi, bet, tam visam ejot cauri, nācu pie diezgan nepatīkama secinājuma pašai par sevi.
99% foršo lietu notikušas kopā ar kādu cilvēku. Draugu, radinieku, tikko satiktu feinu cilvēciņu. Varētu jau it kā teikt, ka super, banderlogam daudz draugu, daudz jauku cilvēku apkārt. Man pašai tāda maza balss saka, ka tā nu gan nevajadzētu būt - ka to laimi nodrošina citi cilvēki, nevis es pati. Ka man vajadzētu būt patstāvīgākai, pašai savu laimi kalt. Nevis tikai izmantot cilvēkus kā biļeti uz prieku un jautrību.
Varbūt es tagad kolosāli kļūdos, varbūt tā kopā būšana ar draugiem un radiem ir dzīves pamatā. Varbūt vajadzētu vairāk novērtēt citus cilvēkus manā dzīvē, ka man tādi vispār ir. Es vairs nezinu.

Nežēlīgi gribas atsākt skriešanu, nu tā, ka pilnīgi zeme deg zem kājām. Bet kur, mīļie cilvēki, lai skrien, ja dzīvo pašā Rīgas centrā un čakarēt muguru, skrienot pa asfaltu, negribas?

nošauties gribas. nesaprotu Fuko, nesaprotu viņa teoriju par varu un seksualitāti, neko nesaprotu un jūtos tik stulba kā nekad.

Savā perversā veidā tas riebīgais sesijas laiks, kad dzīvo no kafijas un baldriāņiem, sēdi līdz trijiem rītā pie datora pidžamā un netīriem matiem, raksti, streso, domās jau redzi savu izlidošanu no budžeta un neej laukā no mājas dienām, man pat patīk. Kaut kāds mazohisms pašai pret sevi, nav tak normāli izbaudīt tādu sevis mocīšanas procesu.

Bet nu ja godīgi, pašlaik es ļoti vēlētos saprast Fuko un par ko es vispār rakstīšu savā referātā. Bet gan jau.