Cilvēki, kuri var vienā mierā atzīt, ka klausās Glee un Nicki Minaj, turklāt to vēl atķeksēt ģīmīšgrāmatā, manās acīs izpelnas lielu cieņu. Pati esmu pārāk liela zaķpastala un pārāk daudz uztraucos, ko par mani padomās cilvēki, lai to kādreiz spētu izdarīt.

Skumjākais brīdis pēc Ziemassvētkiem ir, kad no visādas smalkas izēšanās un pārēšanās jāpāriet atpakaļ uz cīsiņiem un siermaizēm. Gribu savu zosi atpakaļ, šņuk.

Beidzot saņēmos un izlasīju interviju ar Dalailamu RL. Ar cerību, ka gūšu kādu apskaidrību un dzīve mainīsies nu ja ne pa 180 grādiem, tad vismaz par kādiem 60 toč. Bet laikam tomēr manai trulajai Rietumnieka domāšanai nav pieņemams uzskats, ka cilvēka darbību var nošķirt no viņa paša. Nu ja cilvēks uzvedas kretīniski, nedomā par otru, tur vispār ir iespējams kaut ko nošķirt?
Tas viss izklausās baigi jauki, kad lasi, saritinājies zem segas ar kakao krūzi rokā, bet praksē īsti nedarbojas.