Dienas, kad es nospļaujos par gudru grāmatu lasīšanu, lai atstātu iespaidu uz citiem, bet tā vietā lasu to, ko tiešām gribu, ir vienas no labākajām manā mūžā. Biežāk vajadzētu nospļauties par to, ko citi domā. Tad arī actually sanāk to grāmatu izlasīt līdz galam.

Sākt studēt un samācīties jaunus lamuvārdus, pīpēšanu, dzeršanu, narkotiņu - tas jau ir tik klišejiski, ka bail. Man bija licies, ka tā notiek tikai vecos latviešu romānos, bet nekā. Vēl vajadzētu tikai nelaimīgi iemīlēties kādā, un komplekts gatavs.

Vai es kaut ko kolosāli esmu palaidusi garām, bet pa kuru laiku ir kļuvis stilīgi ienīst Ziemassvētkus un sūdzēties par kārtējo radu satikšanu? Pieļauju,protams, iespēju, ka ne visiem a) ir ģimene,ar ko svinēt un b)ir labas attiecības ar ģimeni. Bet šīs sērās nopūtas visos nostūros par Ziemassvētku veltīgumu kļūst nedaudz aizdomīgas.
Man, protams, arī tie varēja būt feināki, bet stingri pieturos pie "kā mežā sauc, tā atskan" principa un cenšos īpaši nesūdzētos.

"Mazo lietu dievs" ir viena dīvaina grāmata, kas man sāk pamazām iepatikties. Un man Tagad Gribas visu laiku Rakstīt tā. Lielie burti visās vietās un nevietās rada tādu mistisku sajūtu, ziniet.