| “Par aizejošo un aizgājušajiem” |
[Dec. 31st, 2025|07:30 pm] |
Viena no spēcīgākajām atmiņām saistībā ar cilvēkiem man bija 2012. gadā, kad manai māsai bija astoņpadsmit - deviņpadsmit gadu, un viņa studēja Stokholmā.
Viņa man rakstīja skaipā, un mēs dažreiz tērzējām cauru nakti.
Viņa studēja par upēm. Šīs ziņas, un man skaips bija ieslēgts cauru nakti un dienu, kā tādi spīgulīši vizēja uz datora rīku sijas. Viņas vārds mirkšķinājās, un tad bija tāda sajūta, it kā maza gaismiņa glāstītu pakausi. Māsa bija ļoti labsirdīga un kādu brīdi dzīvoja sieviešu klosterī Latgalē.
Taču viņai bija otra puse, tā grēcīgā un izvirtusī, un tās dēļ viņa arī aizgāja bojā. Viņai bija tieksmes uz sievietēm, un tās viņa ar lūgšanām necentās apspiest. Viņas iespējas ballēties līdz ar pilngadības sasniegšanu strauji pieauga. Viņai arī bija tieksme uz domām par pašnāvību.
Kaut kā šī kombinācija noveda viņu kapā. Viņa vienmēr teica: “Netērējiet naudu manis apglabāšanai, lai es esmu vismaz labs mēslojums rozēm”. Vai arī, kad viņa stopēja cauri Eiropai, viņa teica: “Svarīgākais ir saskaņota apakšveļa. Lai maniakam un morga darbiniekam prieks, ja nu tā Dievs būs lēmis”.
Un tā viņas dvēsele deviņpadsmit gadu vecumā devās prom. Viņas dvēselei bija apriebusies šī grēcīgā dzīve, un viņa atstāja šo Zemi.
Kad tas notika, es aiz sērām nonācu Rīgas Austrumu slimnīcā un gandrīz mēnesi slimoju ar plaušu karsoni. Man bija tik dziļas, dvēseliskas skumjas, ka cilvēks, ar ko man bija paredzēts būt kopā un mācīties saprast šo pasauli, ir prom.
Es lasīju dažādas grāmatas: “Šokolādes Jēzus”, “Svina garša”, un citas latviešu autoru grāmatas par smagiem notikumiem, pēc kuriem cilvēki kaut ko ir sapratuši un izķepurojušies. Es tobrīd labi sapratu tos laulātos pārus, kuri vēlas dzīvot kopā līdz mūža galam un negrib dzīvot vieni pēc partnera nāves. Taču viņa bija TIKAI māsa, kāpēc es tā pārdzīvoju?
Bībelē teikts, ka ķermenis ir dvēseles templis. To nebūs postīt ar alkoholu/narkotikām/cigaretēm/plastiskām operācijām un daudz ko citu.
2012.gadā es biju vienpadsmit gadus jau pats regulāri sastapies ar depresiju, apātiju, taču es biju atradis garīgumu, kaut ko, ko es priekš sevis saucu par patieso, kosmisko Kristu, kas ir brīvs no korupcijas cilvēku baznīcā, kam šis viss ir tikai viena liela skola. Es biju ieguvis mieru, pat ja regulāri pats slimoju. Dvēseles dziļumos es zināju, ka es satikšu īstos cilvēkus, kas man palīdzēs saprast savu slimību, es ar gribasspēku un darbu tikšu galā.
Māsai bija katoļu mācītāji pieejami, klostera māsas, psihiatri un psihologi. Viņa nerunāja par savām pašnāvības domām. Viņa teica, ka es esmu viņai otrs tuvākais cilvēks aiz mātes, tāpēc viņa nevienam citam nestāsta. Viņai pietiek, ka divi cilvēki zina.
Tomēr viņas rīcība – alkohola lietošana un iešana “meitās”, tā arī nekad nebeidzās. Kad tas viss notika, es tikai raudāju. Jo tā bija viņas izvēle. Prasīt palīdzību vai nē. Es neko ietekmēt nevarēju. Es varēju uzklausīt, bet viņa runāja reti. Jo formāli viss bija labi – studijās sekmes labas, darbs papildus studijām arī atradās, viņas ķermenis spēja izpildīt to, ko apkārtējie no viņas gaidīja.
Viņa bieži rakstīja dzeju par to, cik slikti viņa patiesībā jūtas, taču to rādīja tikai pašiem tuvākajiem draugiem, kuri to uztvēra kā melanholiskas, sapņainas, jaunas meitenes skumjas, ka viņa vēl nav atradusi savu princi zirgā?! Es nezinu. Bet viņa man nekad neteica, ka kāds viņu būt sapratis labāk par mammu un mani.
Viņai bija attiecības ar puišiem arī, taču tās viņa uzskatīja par īslaicīgām un maznozīmīgām iepretim attiecībām ar meitenēm. Es biju pirmais, kurš uzzināja, kad viņa zaudēja nevainību, un tieši tas, ka viņai tas šķita “nu, svarīgs notikums, bet ne super svarīgs”, mani sarūgtināja ļoti. Viņa neapzinājās savu vērtību. Savas dzīves vērtību.
Viņai patika ceļot, patika daba, Īrija, patika lūgšanas, baznīcas mistērijas, kristīgā meditācija un kontemplācija. Viņa valkāja arī kristiešu gredzenu “Īsta mīlestība gaida”. Taču tā arī nesagaidīja. Viņai apnika? Nezinu, kas viņā salūza, bet viņai apnika cerēt, ka viņa sagaidīs.
Es arī valkāju šādu gredzenu un sagaidīju. Vismaz sievietes “jā” uz bildinājumu es sagaidīju.
***
Kopš 2012. gada pagājuši jau trīspadsmit gadi. Taču sarunas ar viņu sešpadsmit stundas no vietas liecināja, ka mēs bijām dvēseles radinieki kaut kādā nozīmē. Viņa burtiski varēja apsēsties ar mani pie virtuves galda, sākt ap deviņiem no rīta dzert tēju un attapties divos naktī. Mamma mums uztaisīja pusdienas un vakariņas, taču mēs tikai runājām.
Par visu. Viņā bija kaut kas no revolucionāres. Viņa gribēja iet piketos un mainīt pasauli. Taču viņa vienmēr atkārtoja “es neesmu labs cilvēks, man vēl daudz jāmācās”. Varbūt šķīstītavā viņa iemācījās to, ko vajadzēja.
***
Es labi atceros, ka bērnudārzā man bija draudzene, ar ko mēs kopā dziedājām latviešu estrādes dziesmas un dziesmas no populārām filmām. Mums bija pieci gadi. Es ļoti sēroju, kad viņa netika tajā pašā skolā, kur es. Viņa man bija vienīgā draudzene/draugs bērnudārzā. Es neatceros viņas vārdu vai uzvārdu, taču tās sajūtas, kopā dziedot, ir palikušas vienmēr.
Kad meklēju sievu, man bija svarīgi, lai viņa gribētu un mācētu dziedāt duetā.
***
Šobrīd manam literārajam mentoram ir sešdesmit deviņi gadi. Martā paliks septiņdesmit. Viņš mani konsultē jau vienpadsmit gadus. Es viņam novēlu labu veselību, taču tas nav manās rokās ietekmēt viņa dzīves ilgumu citādi. Tāpēc es noteikti pūlēšos pabeigt iesākto grāmatas manuskriptu tuvāko gadu laikā.
***
Pirms trim gadiem es iepazinos internetā ar kādu rumāņu pareizticīgo priesteri. Viņš gribēja ar mani spēlēt kopā stratēģiskās datorspēles. To mēs arī kādu laiku darījām, taču tad man parādījās vairāk privātskolēnu un spēlēm vairs nebija laika.
Viņš savas dienas pavada kopjot savu ļoti veco un slimo māti. Par to viņš no pašvaldības saņem naudu kā kopējs, kaut jebkurš kristīgs cilvēks koptu savu māti, ja būtu tāda vajadzība, man gribētos domāt. Viņš ir ļoti zinošs vēsturē, kultūrā. Rumānijā esot vēl zemāks dzīves līmenis nekā Latvijā. Man ir vienmēr prieks ar viņu sarakstīties vai sarunāties, jo viņš izstaro šo mieru, pārpasaulīgo mieru kā patiesi ticīgs cilvēks.
***
Šogad novembrī es sāku gatavoties tam, ka februārī man būs Rīgā jādarbojas kādā ļoti lielā skolā un jāvada matemātikas stundas. Lai meklētu mieru un stabilitāti, es mēdzu klausīties mantras, meditāciju mūziku un pats sūtīt labas domas, kur uzskatu par vajadzīgu.
Youtube man piedāvāja kanālu, kur kāds jaunietis no Amerikas aizbrauca uz Japānu, iestājās Zen Budistu vīriešu klosterī un dzīvo kā mūks jau kādu laiku. Šis mūks par sevu (brīvprātīgo darbu) ir sev uzlicis atbildēt uz interesentu jautājumiem noteiktu minūšu skaitu nedēļā. Man jautājumu nebija, taču es viņam uzrakstīju pateicību, ka viņš dod padomus, kā tikt galā ar to dzīvi, kāda ir Rietumu civilizācijas lielpilsētās.
Viņš uzsāka ar mani sarunu, un tā nu ir sanācis, ka viņš teica, ka saprot, kāpēc es meklēju vēl vairāk miera, gatavojoties darbam skolā. Viņš novēlēja man veiksmi un teica, ka ir ieintriģēts, ko es varēšu iemācīt, ar savu personību esot par paraugu šiem
7. – 8. klases bērniem.
Mans darbs šajā skolā beigsies pēc divarpus gadiem. Tad es sākšu strādāt atkal privātskolā ar mazākām bērnu grupām.
***
Dzīvē mums blakus ik pa laikam ir patiesi labvēlīgi, labsirdīgi cilvēki. Kosmiskā mērogā katra saskare ar šādu cilvēku ir kā acu mirkļa desmittūkstošdaļa. Vai es paspēju pateikt: “Paldies, ka Tu esi! Paldies par visu, ko Tu dari! “ pirms acis ir aizvērušās man vai otram cilvēkam? |
|
|