| Beach house |
[Apr. 19th, 2024|02:00 am] |
| [ | mūzika |
| | Beach house - Bloom | ] |
Reiz bija māja Jūrmalā. Man bija 15 gadu, un mēs ar paziņu tur bijām sarunājuši, ka varēsim nedēļu dzīvot.
Mājā bija ledusskapis, džakuzi, plaši dīvāni. Tajā bija arī mauriņš un kaķis.
**
Mēs tur satikāmies, lai varētu izbaudīt jūniju. Paziņu iepazinu dažu mēnešu vecumā, viņa ir mana piena māsa. Mūsu mammas bija draudzenes, kad mēs viņām piedzimām.
Es biju patiešām iemīlējies viņā kādu laiku pirms tam. Taču es baidījos, ka viņa būtu sākusi to pašu, ko mans bērnības draugs – dzeršanu, pīpēšanu un random gulēšanu apkārt ballīšu laikā.
**
Viņai bija gari, blondi, cirtaini mati. Viņa šķita mazliet zēniska ar savu savrupo, strupo runas veidu. Taču viņa mani aicināja uz savām dzimšanas dienām, mēs pļāpājām pa telefonu un spēlējām šahu.
Šis ir stāsts par to, kā būtu, ja viņa būtu atvērusies un bijusi atklāta. Kā būtu, ja viņa būtu bijusi cits cilvēks...
**
Mēs tajā mājā, kura aizvien stāv turpat, skatītos 2003.gada MTV, mēs dzertu sulas, es pienestu viņai brokastis gultā, mēs spēlētu ģitāru un klavieres, kas mājā bija.
Mēs noteikti izdomātu visu savu dzīvi līdz astoņpadsmit un trīsdesmit. Viņai patika likt kārtis un runāt par nākotni, bet mēs to nākotni nepiedzīvojām kopā.
Ar kādu citu cilvēku no šaha skolas es esmu saglabājis visas labās atmiņas, bet šīs paziņas mamma aizvien ir draudzene manai mammai, tāpēc es vispār kaut ko zinu par viņu.
Tik smeldzīgi bija toreiz, ka sarunu vietā viņa izvēlējās ballītes. Pagāja nieka 6 gadi, līdz iepazinu meiteni, kura tiešām gribēja ar mani runāt desmit stundas no vietas. Un es gribēju ar viņu runāt.
**
Taču tā māja, turklāt tās bija divas mājas, saplūdušas vienā – viņas mammas māja, un mana tēva māja, abās mēs dzīvojām pamīšus - palikušas manos pusaudža gadu sapņos.
Kā tāda sapņu vieta. Kur var vasaras brīvlaikā laiski aizbraukt, braukāties ar riteņiem, klausīties skaļu mūziku, mīlēties un dziedāt. Turklāt visi pieaugušie ir prom. Visa māja mums.
Mēs noteikti uzvestos rātni un apsolītu viens otram astoņpadsmit gados apprecēties, iestāties vienā ģimnāzijā, spēlētu tenisu ar citiem pāriem dubultspēlēs, viss būtu kā pie solīdiem jauniem cilvēkiem.
Bez alkohola un ar dvēseli. Un tad ģimnāzijā, kur es patiešām iestājos, džeki prasīja, ko es darīju vasarā, un es teicu: “spēlēju datorspēles kā jau visi zēni manā vecumā”. Un viņi smējās: "Kāpēc negāji meitās?"
Mums varēja būt nākotne, jo mēs bijām pazīstami no zīdaiņa vecuma.
**
Taču es pretīgumā novērsos, jo tad, tajā vienā brīdī, kad mums bija laikam 14 gadi, un viņa bija manī iemīlējusies, es jau zināju, ka viņā smēķē slepus. Viņas pakausis nesmaržoja vairs pēc ceriņiem, bet Marlboro.
Tu centies pateikt sev, ka jebkurā vecumā taču var sakrāt naudu, noīrēt kotedžu pie jūras un ar sievu palaiskoties nedēļu vai divas. Taču kāpēc ir tas jaunības vilinājums? Kāpēc gribas fantazēt?
**
Jo māja jau bija. Pieaugušie jau bija mums labvēlīgi. Naudu un māju atstāja. Visu uzticēja. Viņai tikai vajadzēja būt labai meitenei un būt ar citām interesēm.
Taču dzīve ievieš korekcijas. Lai būtu laimīgs ar sevi, ir jāiegulda mazāk darba, kā būt laimīgam divatā. Būvē, būvē, un otrs var izdomāt emocijās kādu stulbu lietu un satraumēt Tevi. Vai Tu viņu.
**
Iemīlēties nozīmē riskēt. Tas nozīmē būt ievainojamam. Tas nozīmē daudz raudāt un cerēt. Un pat tad, kad Tu ar savu kailo patību atzīsties otram mīlestībā un otrs atbild ar to pašu, kāds čukst – cik ilgi vēl? Pirms aiziesiet atkal katrs savu ceļu?
Būt atkarīgam no otra ir slikti, būt pārāk lielam individuālistam un neprast uzticēties otram – atkal slikti.
**
Tu sēdi jūras krastā, tur viļņi aizskalo visus sapņus. Vilciena biļete uz tukšām mājām. Lai pēc laika to piepildītu ar jauniem sapņiem.
Cilvēkam, kas nomiris domās daudzreiz, daudz mūža mīlestību.
Beidz iemīlēties katru rudeni, draudziņ.
Sāc dzīvot priekš sevis.
Kaut mazlietiņ. |
|
|
