| note to self |
Jul. 21st, 2020|04:24 pm |
man ir prieks, ka vakar saviem sen nesatiktajiem draugiem nemaz neuzbāzos (un pat nejutu vajadzību) ar stāstiem par maniem jaunajiem draudziņiem, jo tas vienmēr sanāk ļoti stulbi, kad tā daru. tā ir viena no lietām, kas man pašai sevī besī, tāpēc katru reizi, kad to nepiedzīvoju, izjūtu milzu atvieglojumu un cerību, ka varu to mainīt.
nezinu, kāpēc man tik labi izdevās vakar, visvairāk pārsteidz tieši nepieciešamības neizjušanas faktors. objektīvi skatoties uz to, kādēļ pagātnē esmu vēlējusies nonstopā runāt par saviem draugiem ar citiem cilvēkiem, šķiet, ka es vienmēr gluži vienkārši vēlējos citiem (lai gan droši vien vairāk pati sev) pierādīt, ka man ir forši draugi un ka man iet superīgi. negribu neko “nodžinksot”, bet šobrīd laikam 1) es esmu vairāk pieaugusi; 2) man tiešām IR forši draugi; 3) man tiešām IET labi. vai šāds domu gājiens varētu būt korekts..?
vispār ir diezgan liels juceklis galvā ar lietām, ko vēlos mainīt un uzlabot sevī, nekad īsti šīs lietas nekur nepierakstu, jo tas dod tādu oficiālu dokumentu sajūtu. no otras puses, nepierakstot lietas ir grūti visu vienmēr atcerēties, tādēļ šobrīd pamatīgi apsveru domu izveidot sarakstu/plānu pašattīstības ceļojuma nākamajam posmam. vēl jāizdomā, kā to izdarīt un kā pie tā pieturēties, ar ko sevi motivēt (tas nebūs sarežģīti, motivē jau daudz kas). |
|