| let it be vague |
May. 5th, 2020|10:36 pm |
es nespēju saprast, kāpēc šādi jūtos. un jau kādu otro vai trešo reizi pēc kārtas. vai tiešām “kas par daudz, tas par skādi” pat, ja “par daudz”, objektīvi skatoties, nekādā ziņā nav par daudz? vai tas ir pieradums šiem personalizētajiem “par daudz” limitiem? neredzu vainu nevienā no pusēm šajā situācijā, bet man tāpat sāp sirsniņa par to, ka es nesaprotu, kāpēc šāda pēcgarša.
man ir pāris idejas, kā to risināt, bet par visu vairāk es negribu kaut ko izdarīt ne tā vai par traku utt. utml.
šādos brīžos es izjūtu savu zināšanu un izpratnes trūkumu un mani tas apbēdina. |
|