taču jau piectūkstošo spīču angļu valodā stāsta

vispirms atnāca ziņa, ka ir mainīta prezentēšanas kārtība, un no numur 2 es esmu pārcelta uz numur 9! atvieglojums, ka ir vēl laiks saņemties, un ne-atvieglojums, ka jāgaida ilgāk līdz mocību beigām. 

tad atnāca ziņa, ka nebūs jāprezentē, ar iespējamību 99,99%

es sagaidīju beigas un pārliecinājos, ka 100% nebūs, lai veiktu šo ierakstu.

drusciņ vīlos, jo prezentācija nemaz nebija slikta, un es vismaz 14 reizes tai izgāju cauri, man vienkārši ir šausmīgs, iracionāls stress no publiskas uzstāšanās; bet tikai drusciņ.

domas par rītdienas šampi nepalīdz, man ir stress tagad.

jāsameklē kāds labs seriāls par slepkavu-maniaku, lai relaksētos.

iztēlē izspēlēju, kā no rīta jau ielieku kādu dzirkstošo ledusskapī, un vakarā, 17:01 to atkorķēju, ieleju skaistā glāzē un vienā malkā izdzeru. rīt gan nesākas nekāds atvaļinājums, nākamnedēļ vēl darbs, bet rīt jāprezentē viens izmocīts rakstu darbs, un, kā teica vadītāja "piecpadsmit minūtes kauna, un viss". pēc tam es taisos uzelpot, lai tur lūst vai plīst, vai velns viņu zina, kas. 

it's been one of those... last three months.

mans dators paziņoja, ka viņa baterijai beidzies dabiskais eksistēšanas laiks. what the? taisnību sakot, es tagad saprotu, ka tik maz saprotu no datoriem, ka pat nezinu, ko tagad pienāktos darīt. vispār jau viņš sāka niķoties kādu laiku iepriekš - pie kaut kādām īpašām monitora kustībām viņam mēdza paralizēties seja vai arī notika uzkāršanās un automātisks restarts. jā, tās bija tādas pirmās pazīmes par the end tuvošanos. iespējams, ja es vairāk saprastu no datoriem, es zinātu labāk. varbūt tur kaut kāda detaļa jānomaina & what not. 

bet, then again, vai vispār ir vērts te kaut ko ieguldīties? es jau tāpat sāku mest acis uz citiem. 

nez vai ir iespējams vienītī aizbraukt uz kādu namiņu mežā?

bet vajadzētu kādu, kas sanes malku un iekurina kamīnu. 

būtu arī forši, ja ēdienreizes būtu iekļautas, bet tad tas laikam ir nevis namiņš mežā, bet gan viesnīca ar spa un bez kamīna numuriņā. 

vispār tam pasākumam prasītos arī sniegs. 

biju uz prime time disco. toms grēviņš dīdžejoja. cik saprotu, viņš ir diezgan slavens (esmu par viņu dzirdējusi, neapgrozoties tajās aprindās, tātad - slavens) ar to dīdžejošanu. 

bet dejot gan viņš laikam nedejo. kustēties ritmā šurpu turpu pie dīdžeja pults nav tas pats, kas dejot. un varbūt pie dīdžeja pults liekas, ka esi uzlicis kaut ko baigi labu, bet dejotājam, kuram jādejo, tas ne pēc kā neskan un vispār neizraisa vēlmi dejot. ja vēl būtu bezmaksas ieeja, bet par maksu saņemt tik sliktu pleilisti... pārsteidzoši, ka diezgan daudzi tomēr tirinājās kaut kādā ritmā, bet nu, es nezinu, pasaulē ir tik daudz labu deju gabalu, un no visām grupām izvēlēties visnedejojamākos gabalus... un kurš vispār klubā liek meraijas kerijas "all i want for christmas"? un tā vēl bija no labajām dziesmām. es nezinu, varbūt es kaut ko nesaprotu, bet man likās, ka uz klubu iet dejot. un nosaukums "prime time disco" arī liek domāt, ka tur plānots dejot. es dejoju  arī skaidrā, tā ka te nav runa par alkohola līmeni asinīs, ka varbūt tas bija pārāk zems.

diezgan žēl. pēc visām reklāmām es gaidīju kaut ko labāku.

uz gaišās nots, viens franču acu ārsts uzsauca dzirkstošo un šodiena nebija pazaudēta, jo ballējos atbildīgi kā prime time adult.