Visas runas par laika dziedniecisko efektu - kaut kā sāk mākt šaubas, ka tas palīdz, vai mums, šādi runājot, nav tendence ar laiku vienkārši norobežoties no realitātes, sākt dzīvot kādā iedomātā sapņu pasaulē, kur, sķiet, esi visam ticis pāri, bet reālitātē tevi gaida belziens, ka esi sev melojis visu šo laiku? Cik tomēr mēs zinām par sevi? Šķiet ka zinām, kas pašiem labāk, bet mēdzam nokrist bezdibenī ar savām iedomām un cerībām uz labākām priekšdienām. Vai to sauc par pieredzi? Ja tā, tad man piedrāzt šādu pieredzi, NEGRIBU, bet nav izejas. Tāds kā vāveres ritenis, grozies kā gribi, bet šo grāvi esmu pats vien sev izracis. Iekrist tajā un ļaut aizrakt būtu bēgšana, bet ja ne, kaut kur ir jāatrod jēga mochīt tālāk. Mūzika šobrīd ir vienīgais, vai ar to pietiks pēc laika? Nezinu. Izskatās, ka šobrīd neko nezinu. Patiesība ir tur ārā?
Paturpinot tēmu par SEX AND THE CITY "vētru". Meičām nu ir ko noņemties, jāsataisās pēc filmu varonēm un jāiet uz ķini atrādīties, kura nu līdzīgāka un smukāka. Patiesībā normāla kulta parādība, nekas pārsteidzoš jau nav. Paturpinot tēmu par "izskatīšanos pēc kaut kā" esmu atradis perfektu sava dvēseles stāvokļa un iekšējās sajūtas identitāti. Mož man arī sataisīties šādi, ja jau tā jūtos?
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |