Tik auksti, auksti. Man patīk, ka vējš saldē, jo tad ārā ir tāpat kā manā dvēselē. Neviens mani nesaprot, visi kaut ko gaida, baksta, apvainojas. BET ES VĒL TICU. Muļķe.
Tak tā mūžīgā cerība.. Un dvēseli jau var arī sasildīt ar ko jauku - tēju, segu, grāmatu, mūziku utt. Vienīgais žēl, ka tas tik uz īsu laiku, tas gan..
Jā, tas viss šķiet tāds jauks acu apmāns, lai novērstu domas, bet pietiks laikam visu noliegt. Kaut kas skaists ir jāielaiž savā dzīvē, pat ja tā ir tikai tēja un laba grāmata... Starp citu, tagad lasu "Parīzes Dievmātes katedrāli", man patīk - pavisam cita dzīve, cits laikmets...