es nezinu vai man ir tiesības un kāds pamatojums just to, ko es tadad jūtu un vai es vispār ko jūtu, jo viss šķiet tā notrulinājies, ka es vairs neticu. man ir baisi vienaldzīgi, bet es nepar ko citu nespēju domāt... un kā var būt tā, ka viņam viss vienalga, bet es vienkārši nespēju pat iedomāties, ka varētu būt kopā ar kādu citu, jo man tas nav vajadzīgs un man nekas nav vajadzīgs un tagad arī viņš man nav vajadzīgs. kas man vispār ir vajadzīgs? es principā neļaušu, lai tas pārlaimīgais ar savu draudzeni iedzen mani depresijā. Man jau šķiet, ka depresija ir pašmērķis - vienīgais, ko es visu laiku sasniedzu, bez kādas piepūles... un es jau saprotu, ka viss ir likumsakarīgi, bet es neesmu tas cilvēks, kas mainīsies līdzi visiem apstākļiem, lai tikai gūtu labumu, es negribu, lai ir citādi, kā tagad un man viss ir vienalga.