Jautājums par to, ka cilvēks var izvēlēties kād būs viņa dzīve un pats to veidot cik labi vien iespējams, par to, ka tas neprasa nemaz itk daudz, un šis darbs, ko dzīve pieprasa ir skaidri redzams, un jautājums - kāpēc es neko nedaru? Kas mani vakarā aizrauj no rīta šķiet sekls un necils, bezvērtīgs, bet kaut kam taču ir jādzīvo. Man vispār nepatīk tas, kā es pavadu savas dienas. Man nepatīk, ka viss šķiet kā es būtu piespiesta pie sienas un man nebūtu citas izvēles, piemēram, skola... Vai tā būs vienmēr? Arī attiecībās ar cilvēkiem, šķiet kautkādām visuvarenām normām un nezinu kam īsti, bet tas viss vada manu dzīvi. un varbūt es negribu beigt skolu un augstskolu, varbūt man nav citas izejas un varbūt paies vēl gadi pieci un es atkal teikš, ka es neko nedaru mana dzīve pati risinās un dzīvojās, es vairs nezinu un neatceros vai kādreiz esmu zinājusi, es pazaudēju... Mana dvēsele nekad nav tajā, ko es daru. Ja es ticētu kādam labam padomam un sāktu apcerēt, ko es gribu, varbūt uz šīs pasaules nemaz nebūtu nekā tāda, ko es gribu. un man ir bail, un skumji un neaptverami, ka tā varētu paiet visa dzīve, pieci gad, nākošā diena... viena un vēl viena tād briesmīga sekunde, kas man šķiet apnicīga un vienaldzīga, es nezinu kapēc.