Kas par dzīvi. Tu no rīta noskaņojies pozitīvi, tu pat to nedari... Bet vienkārši esi laimes pieliets un jauki un skaisti visur, kur vien paveries, BET CILVĒKI, NETAISIET MĒSLUS!!!
Šodien parunāju ar vienu cilvēku... jā, viņš man pastāstīja kaut ko, šķiet tik labi zināmu, bet nekādi tomēr nespēju atcerēties, ka ar ko tādu jau kādreiz būtu sastapusies. Viņš pateica, ka cilvēku, kuru sauc Raimonds un kuru es tiešām cienu un ļoti augstu vērtēju, izmanto jauka un skaista meitene, kurai vajag nopelnīt labas atzīmes uz atestāta. Īsāk sakot, katrs viņas smaids, laipnība vai līdzjūtība ir tāda gudra spēle, kas beidzas ar "Raimīti, kā risina šito un pasaki man to.."
No vienas puses negribas uz to visu skatīties tik negatīvi. Tajā pietrūkst patiesības, bet visumā, ja vienam nav grūti palīdzēt, bet otram pasmaidīt... Es to nedomāju tik ciniski kā tas iespējams izklausās, ja vien nav tā ka viņai patiesībā Raimonds šausmīgi riebjas, vai arī, viņa uzskata, ka viņš tai palīdz nevis tāpēc, ka ir atsaucīgs un izpalīdzīgs, bet tādēļ, ka ir viņā ieķēries... Tādi sūdi man vienkārši besī!!! Proti, ja cilvēks nevis izjūt pateicību, bet domā - "redz, kāds viņš naivs muļķis, laikam manī ieķēries!" Nu vienkārši BE-BE-BeSĪĪĪ šitas!!!
Netaisiet sūdus, noņemiet rozā brilles un saaudzējiet, tos, kurus mīlat, pat tad, ja patiesība jūs ir apžilbinājusi vēl vairāk nekā rozā brilles ( kāpēc es nepateicu tieši? Tāpēc, ka "to teikt bij lieki"... sanāca ar stulbām atskaņām...)