ballbalone

Ikdiena bija kļuvusi par vāveres riteni, kurā iesprostota es mēģināju skriet uz izeju un vienlaicīgi apstāties, lai izkāptu. Ja tas reiz iegriezts, to nevar apstādināt un nevar aizbēgt, vienīgā versija ir izkrist, bet biedē sāpes. Jocīgā kārtā tās mēdz arī biedēt, jo psiholoģiskais mazohisms būtu pirmais apzīmējums, kuru vajadzētu lietot runājot par mani.
Visvairāk mani tomēr nomocīja jautājums, kādēļ man ir sirds un kādēļ viņa pukst? Es neredzēju jēgu eksistencē. Vai viss griežas ap naudu vai baudu? Versiju par mīlestību atmetu jau diezgan pasen. Vieni vienīgi aizņemti vīrieši, kaislīgi, bet bez emociju akti, krāpšanas un nodevības man bija izgaismojušas šo atbildi. Viduslaiku galmos šāda veida intrigas nu dien iederējās. Orģijas norisinājās ik uz soļa, tomēr tika slēptas no sabiedrības. Šodienas realitāte ir skarbāka, cilvēki melo paši sev un vēl mazāk drosmes viņiem ir to atzīt apkārtējiem. Tomēr ņemot vērā, ka mēs krāpjam, tad varētu baudu definēt kā dzīves augstāko mērķi. Tas gluži loģiski izskaidro alkas un iekāri. Kaut gan vēl ir tik daudz lietas, kuras mēs varam nopirkt par naudu, pat baudu, tas apgāž tās dievišķumu un līdz ar to es nonāku strupceļā. Vēl, protams, es apsvēru versiju, ka tā varētu būt karmas ietekme. Tad visu izšķir pagātne un tavas iepriekšējās dzīves. Indieši bez ierunām atbalstītu šo versiju, jo piedzimt kā sievietei, jau vien ir sliktākais un zemākais, kas varēja notikt. Tomēr varbūt ir iespējams, kas vēl ļaunāks. Tu vari piedzimt starp tām, kuras sastaps savus sapņu prinčus no bērnību pasakām un dzīvos šķietami laimīgi, jo vēl ir otra puse, kuras būs tās nožēlojamās prostitūtas, kuras gulēs ar tieši tavu aizņemto princi un ne jau nu piespiedu kārtā. Pats sliktākais tajā visā vēl ir tas, ka savu karmu nav iespējams lauzt šīs dzīves laikā. Kaut gan tas būtu ļoti nežēlīgi visu dzīvi ciest, kāda cita vainas dēļ. Neizskaidrojami, bet fakts, šis jautājums krietni nodarbina manu galvu. Vēl nespēju saprast vai kāds no šim trim iemesliem dod piepildījumu? Drīzāk kāda tam jēga, ja mēs dzenamies egoistiski caur dzīvi, krājot sev bezmērķīgu naudas kaudzi, gūstot aiz vien jaunas baudas virsotnes? Vai mums nav pienākums, kas jāizpilda pret cilvēci, ja atskaita sevis atražošanu. Cilvēku uz pasaules jau sen kā pietiek, jau tagad puse mirst badā, daļa slīkst paši savos mēslos un vēl attiecīga sabiedrības daļa jūk prātā no dzīvošanas sevis pašu radītā leiputrijā.
Otra galīgi neizprotama tēma man ir kļuvusi brīvība. Mēs tiecamies pēc neatkarības un kad esam to ieguvuši, cenšamies sevi sasaistīt. Vienam ir atkarība no kaitīgiem ieradumiem, kādam citam no mākslas, literatūras, kino, vēl kādam no sabiedrības. Ja bērnībā kvēlākais sapnis ir neatkarība un patstāvība, tad vēlāk tiekot ārā no ligzdas mēs cenšamies novīt citu. Mēs nespējam dzīvot vieni. Ja pārvaram lietas, kas mūs ierobežo, mēs tās aizstājam ar kādiem citiem, jauniem paradumiem, kas ir mūsu ikdiena. Vai brīvība vispār eksistē un kāda tā ir? Vai tikai Buda to ir spējis atrast, atpazīt un sasniegt?
Pārāk daudz jautājumu un krietni par maz atbilžu uz to visu. Vai jaunības maksimālisms mani tirda vai kāds augstāks spēks neļauj apjaust, jo man ir kāds mērķis, kas jāsasniedz? Varbūt viss formulējas vienā vārdā – laime. Tad kā to sasniegt un kādēļ vienu brīdi to izjūtot, nākamajā jau tas pārvēršas par ciešanām. Kādēļ neviens nav sarakstījis pasaulīgi gudru traktātu, kur aptverti visi iespējamie jautājumi un atbildes? Vai tā ir tikai retorika un nevienam to vēl nav izdevies sasniegt? Vai ir tikai ilūzijas, kurās mēs dzīvojam un lielākā vērtība ir dzīvē aktiermāksla un acumirklīga efekta radīšana?